Latviešu valodas un valodniecības vēsture

Pārskats

Pēteris Vanags, Dr. habil. philol.

Ievads

Apzīmējumu „latviešu valodniecība” ir iespējams izprast dažādi. Ar to var saprast visu, kas rakstīts par latviešu valodu. Par „latviešu valodniekiem” mēdz saukt tos, kas Latvijā nodarbojas ar jebkuras valodas izpēti. Reizēm arī tos, kas ir pētījuši latviešu valodu citās zemēs. Šajā projektā aiz vārdiem „latviešu valodniecība” un tās vēsture slēpjas visai plašs lauks – gan latviešu valodas, gan tās izpētes vēstures aspekti: notikumi, personas, atsevišķi izdevumi, viss, kas tā vai citādi ir nozīmīgs latviešu valodas vēsturē. Protams, faktu jeb šķirkļu skaits ir ierobežots, izvēlēti tikai pēc projekta autoru domām svarīgākie. Daudz citas informācijas iespējams atrast Andreja Bankava un Ilgas Jansones sagatavotajā enciklopēdijā „Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas”(2010).

Projekta ietvars ir plašs gan laika, gan telpas ziņā. Latviešu valodas dotumi fiksēti kopš 13. gs. līdz pat šodienai, pētnieki par latviešu valodu ir interesējušies gan Latvijā, gan daudzviet citur pasaulē, svarīgi notikumi arī bijuši dažādās zemes malās. Projekta saturs ir plašāks par šauro izpratni par „latviešu valodniecību”, jo ietver arī latgaliešu rakstu valodas rašanos un attīstības aprakstu. Turklāt nav atstāti novārtā vēl vienas Latvijas valodas – lībiešu valodas – vēstures un pētniecības fakti. Kaut arī tradicionāli tā ir „somugristikas” sastāvdaļa. Tādējādi mēģināts aptvert dažādus valodas un valodniecības vēstures aspektus, kas gadsimtos veidojuši un veido arī šodien mūsdienu latvieša etnisko un lingvistisko identitāti.

Latviešu valodniecības vēsture šai pārskatā dalīta četros periodos, kas atspoguļo valodas un valodniecības attīstību:

• 1. Latviešu rakstu valodas rašanās periods (13.–16. gs.) – kura laikā parādās tikai pirmās fiksētās ziņas par latviešu valodu, kā arī pirmie raksti, taču valodniecisku darbu vēl nav.
• 2. Latviešu valodniecības agrīnais periods (17. gs.–19. gs. vidus) – tas ir agrīno deskriptīvo gramatiku laikmets, kad pakāpeniski uzkrātas ziņas un izpratne par latviešu valodu.
• 3. Latviešu valodniecības vidējais periods (19. gs. vidus–20. gs. vidus) – kad valodas aprakstiem lielā mērā raksturīga salīdzināmi vēsturiskā metode.
• 4. Latviešu valodniecības mūsdienu periods (kopš 20. gs. 60. gadiem) – ar metodiski daudzveidīgu pieeju, kad radušās un attīstījušās dažādas valodniecības apakšnozares, kas apkopo un analizē valodas materiālu visā tā daudzveidībā.

1. Latviešu rakstu valodas rašanās periods (13.–16. gs.)

Valodniekiem nav vienota viedokļa, no kura brīža var runāt par „latviešu valodu”, kas izveidojusies no agrākiem valodas posmiem, un kad šī valoda izplatījusies pa visu mūsdienu latviešu valodas teritoriju. No vēstures un arheoloģijas liecībām zināms, ka 12.–13. gs. šai zemē dzīvojušas austrumbaltu ciltis – latgaļi, sēļi, zemgaļi, rietumbalti – kurši, kā arī Baltijas somu valodā runājošie lībieši. Arheoloģiskās kultūras atšķirības ir redzamas veiktajos izrakumos, bet valodas atšķirības nav nosakāmas, jo neeksistē nekādi šo cilšu valodu pieraksti. Vēsturnieki, arheologi, valodnieki tomēr ir vienisprātis, ka latviešu tautība un līdz ar to valodas kopība veidojusies apt. 13.–15. gadsimtā Livonijas teritorijā, kas visai līdzīga mūsdienu Latvijas apveidiem. Pēc tradicionālā valodnieku viedokļa nozīmīgākā loma latviešu valodas izveidē bija latgaļu cilts valodai, kas kļuva par pamatu tautības valodai. Cik vecas ir 19.–20. gs. fiksētās dialektu un izlokšņu atšķirības, nav skaidri nosakāms, jo trūkst rakstu liecību par to attīstību. Katrā ziņā daļa no tām ir vecāka par 16.–17. gs., kad minētas patskaņu un divskaņu atšķirības starp vidus un augšzemnieku dialektu.

Līdz ar vācu ekspansiju Baltijā un Livonijas izveidošanos parādās arī pirmie latviešu valodas pieraksti. Visagrākais no tiem ir fiksēts Indriķa Livonijas hronikā (1225–1227), kad latgaļu virsaitis Rūsiņš 1212 Cēsu mestru Bertoldu nosaucis par „savu draugu” (draugum suum). Vārdam ir latīņu valodas galotne, taču sakne ir atpazīstama un saskan ar mūsdienu valodā lietojamo. Lielāko latviešu valodas dotumu daļu 13.–15. gs. tomēr veido nevis sugasvārdi, bet īpašvārdi – vietvārdi un personvārdi. Arī tie sniedz ziņas par valodu, kaut visai ierobežotā apjomā. 15. gs. beigās Rīgas amatnieku apvienību grāmatās parādās pirmie latviešu valodas sugasvārdu pieraksti – mate [māte], scewe [sieva], bet 16. gs. pirmajā pusē arī pirmie plašākie lietišķie teksti, kuros jau redzama zināma latviešu rakstu tradīcija.

Ar šo pašu laiku saistāmi arī agrākie saglabājušies reliģisko tekstu pieraksti. Vēl pirms reformācijas var būt uzrakstīta t.s. Gisberta tēvreize (1507), ar katolisko tradīciju tieši saistīta arī Prūsijā mūka Simona Grūnava pierakstītā tēvreize. Nozīmīgākā loma latviešu rakstu valodas veidošanā bija luteriskajai reformācijai, kas 1517 sāka izplatīties arī Livonijā. Jau 1525 ir ziņas par agrāko grāmatu latviešu valodā, kas iespiesta Vācijā, taču aizturēta tolaik katoliskajā Lībekas pilsētā un līdz Rīgai tā arī laikam nav nonākusi. 16. gs. 20.–30. gados Rīgā radīti pirmie plašākie reliģiskie teksti latviešu valodā – perikopes, dziesmu grāmata, katehisms, kas gan vēl izplatījušies tikai rokrakstos. Tomēr kāda daļa no šiem tekstiem varēja būt arī iespiesta, kā to liecina 1550 Sebastiāna Minstera „Kosmogrāfijā” ievietotās t.s. Hāzentētera tēvreizes analīze. Šī tēvreize ir vecākais pašlaik zināmais saglabājies iespiestais teksts latviešu valodā.

Latviešu zemēm pēc Livonijas kara (1558–1583) nonākot Lietuvas–Polijas valdīšanā, aizsākās pretreformācijas darbības ar centieniem izplatīt katolismu vienkāršajai tautai. Viens no šo centienu rezultātiem bija agrākā saglabājusies grāmata latviešu valodā – katoļu katehisms (1585). Tajā pašā laikā par luterisma nostiprināšanu rūpējās arī Kurzemes pirmais hercogs Gothards, ar kura atbalstu iznāca pirmā luterāņu baznīcas rokasgrāmata latviešu valodā (1586–1587). Līdz ar šiem izdevumiem var sacīt, ka ir izveidojusies pirmā latviešu rakstu valodas tradīcija. Tā turpinās arī 17. gs. sākumā, kad iznāk pirmā Rīgā latviski iespiestā grāmata – luterāņu rokasgrāmatas otrs izdevums (1615). Ir beidzies latviešu valodas sākotnējās alfabetizācijas process – radīta tās pieraksta forma, kas gan vēl ir visai tālu no apmierinošas.

2. Latviešu valodniecības agrīnais periods (17. gs.–19. gs. vidus)

Lai uzlabotu latviešu rakstu valodu, bija nepieciešama labāka pašas valodas sistēmas izpratne. 17. gs. vēl nebija īpaši izglītotu valodnieku, tāpēc pie lietas ķērās tie, kam bija nepieciešamība un kaut nedaudz teorētiskas izpratnes. Tie bija garīdznieki, jo valoda bija viņu darba instruments, savukārt lingvistisko zināšanu minimumu viņi bija apguvuši, mācoties latīņu, grieķu un arī citas valodas. Viņu darbību var dēvēt par misionāru valodniecību, līdzīgi kā tas notika Amerikā un citviet ārpus Eiropas, kur kristietības izplatīšana sākās ar vietējo valodu apgūšanu un gramatiku rakstīšanu.

Pirmais, kas atstājis lingvistiskas piezīmes par latviešu valodas fonētiku un gramatiku, ir Georgs Mancelis, kurš par to raksta jau savas rokasgrāmatas „Lettisch Vademecum” (1631) ievadā. Viņš ir arī pirmais, kas izdevis savdabīgu latviešu valodas mācību grāmatu trīs daļās – alfabētisku vācu-latviešu vārdnīcu „Lettus” (1638), ko papildina tematiska vārdnīca „Phraseologia Lettica” un desmit sarunas latviešu valodā ar tulkojumiem. Tajā pašā laikā (ap 1630) ir tapis pirmais latviešu valodas gramatikas apraksts mācību nolūkiem – Johana Georga Rēhehūzena „Manuductio” , kas izdota nedaudz vēlāk (1644).

Tomēr šī pirmā gramatika bija visai primitīva un neprecīza, tāpēc saņēma pelnītu toreizējā Kurzemes superintendenta Paula Einhorna kritiku, no kura „Traktāta pret Rēhehūzenu” gan saglabājies vien fragmenta noraksts. Daudz pilnīgāka izpratne par latviešu valodu bija radusies Kurzemē dzimušajam un starp latviešiem dzīvojušajam Kristoforam Fīrekeram, kas atdzejojis daudzas baznīcas dziesmas, sagatavojis latviešu-vācu vārdnīcas manuskriptu, kā arī apkopojis materiālus gramatikai. Šie materiāli nonāca vairāku cilvēku rokās, taču, ko ar tiem darīt, vislabāk saprata toreizējais Kurzemes superintendents Heinrihs Ādolfijs, kas ar dažu līdzstrādnieku palīdzību sagatavoja izdošanai gramatiku „Erster Versuch” (1685) . Tā kļuva par pamatu latviešu valodas aprakstīšanai uz nākamiem simts gadiem. Tajā pašā gadā arī Georgs Dreselis izdeva savu, tāpat K. Fīrekera materiālos balstīto gramatiku „Gantz Kurtze Anleitung”, kas gan neatstāja paliekošu ietekmi uz latviešu valodas izpēti.

Darbošanās ar latviešu valodu praktiskiem nolūkiem 17. gs. bija kļuvusi visai izplatīta. Par to liecina ne tikai minētie, bet arī citi saglabājušies leksikogrāfiskie un gramatiskie manuskripti. To vidū izceļams Johans Langijs, kura atstātā gramatika un vārdnīca lielā mērā atspoguļo tā laika Lejaskurzemē runāto valodu. Plašu leksikogrāfisko mantojumu atstājis arī Rīgas mācītājs Liborijs Depkins – gan manuskriptu „Lettisches Wörterbuch” (1703–1704), gan vārdnīcas paraugšķirkļu izdevumu „Vortrab zu einem längstgewünschten Lettischen Wörter-Buche” (1704). Rīgā šai laikmetā iznāca arī divas anonīmas daudzvalodu vārdnīcas, kurās bija arī latviešu daļa – „Vocabularium” (1688) un „Wörterbuchlein” (1705). 17. gs. beigās Dundagas mācītājs Johans Višmanis izdeva arī pirmo latviešu dzejas mācību jeb poētiku „Unteutsche Opitz” (1697) .

Valodas izpratnes un aprakstu mērķis bija ne tikai sagatavot labākus mācību materiālus, bet arī uzlabot pašu rakstu valodu. 17. gs. ir laiks, kad notika nozīmīgas pārmaiņas, galvenokārt rakstībā. Pirmais rakstību pārveidoja Georgs Mancelis, viņa rakstībā tika iespiestas arī grāmatas. No tām nozīmīgākā ir paša G. Manceļa sprediķu grāmata jeb „Postilla” (1654) – pirmais plašais oriģinālsacerējums latviešu valodā. Kristofors Fīrekers piedāvāja vēl radikālāku reformu, taču, tieši tās būtiskās atšķirības dēļ no vācu rakstības, to pilnībā neieviesa. Pavisam atšķirīgu rakstību no tradicionālās izveidoja Jānis Reiters, kuram gan neradās sekotāji. Kad gadsimta otrajā pusē tika gatavots Bībeles tulkojums, bija nepieciešama vienota un skaidra nostāja par rakstību tajā. To arī panāca vairākās t.s. Bībeles komisijas sēdēs (1683–1684), par kurām gan ir tikai netiešas liecības. Vienotā rakstība 1685 parādījās ne vien Bībeles izdevumā, bet arī pirmajā Jelgavā iespiestajā latviešu grāmatā – jaunajā baznīcas rokasgrāmatā „Vermehretes Lettisches Hand=Buch”.

Bībeles tulkojums, ko veica Ernsts Gliks, ne vien iespaidoja jaunās rakstības izplatīšanos, tas bija arī neatsverams stūrakmens visai latviešu rakstu (un arī runas) valodai tās tālākā attīstībā. Bībeles leksika, metaforas, frazeoloģija, sižeti ir kļuvuši par neatņemamu latviešu valodas un kultūras sastāvdaļu. Pilnīgi jauns Bībeles tulkojums ir iznācis tikai nupat (2012).

Ar Bībeles tulkojumu, it īpaši ar tā pārlaboto otro izdevumu (1739), latviešu rakstu valoda bija ieguvusi stabilu formu un normas avotu uz nākamajiem simts gadiem. Tagad nozīmīgākais darbs bija rakstu valodas izplatīšana un dažādošana, kā arī tālāka valodas aprakstīšana. Lasītprasmes veicināšanā sākotnēja nozīme bija jau zviedru laikā 17. gs. beigās dibinātajām skolām Vidzemē, taču īpašu ietekmi uz to atstāja hernhūtiešu kustība, kas izplatījās Vidzemē, sākot ar 18. gs. 30. gadiem. Tās iespaidā lasītprasme un tad arī rakstītprasme kļuva par parastu lietu šajā apvidū. Nozīmīga vieta procesā bija Valmiermuižas skolotāju semināram (1738–1745), kas sagatavoja pirmos skolotājus zemnieku skolām.

18. gs. populāro apgaismības ideju ietekmē paplašinājās arī latviešu rakstu saturs. Latviešu valodā nu varēja lasīt ne tikai par reliģiskām lietām, bet arī iegūt padomus zemkopībā, lopkopībā, augļkopībā, mājsaimniecībā, medicīnā. Tieši medicīniska rakstura padomi ietverti arī pirmajā latviešu valodā iznākušajā turpinājumizdevumā „Latviešu Ārste”. Tās tulkotājs bija Jākobs Lange. Parādījās pirmie laicīgās daiļliteratūras izdevumi, kuru autors bija Gothards Frīdrihs Stenders, visnozīmīgākais gadsimta latviešu kultūras darbinieks. Viņš sagatavoja pirmo populāro dabas zinātņu atziņu izdevumu „Augstas gudrības grāmata” (1774).

G.F. Stenders bija ne tikai literāts, bet arī valodnieks. Tieši viņš ar saviem darbiem „Neue vollständigere Lettische Grammatik” (1761) un „Lettische Grammatik” (1783) radīja pirmo izsmeļošāko latviešu valodas aprakstu, tajā ietverot arī ziņas par izloksnēm, frazeoloģiju, folkloru un mitoloģiju. Stendera nopelns ir arī viņa vārdnīcas, no kurām plašākā ir „Lettisches Lexikon” (1788), kurā autors, izmantodams jau agrāk iznākušās vārdnīcas – Kaspara Elversa „Liber Memorialis Letticus” (1748) un J. Langes vārdnīcas (1772–1777), papildinot tās ar citiem materiāliem, radījis darbu, kas droši kalpoja nākamos simts gadus.

18. gs. visā Eiropā pieauga interese par dažādu valodu salīdzināšanu un iespējamo radniecību. Arī latviešu valoda pirmo reizi nokļuva citzemju pētnieku uzmanības lokā. Dāņu zinātnieks Hristjans Frīdrihs Temlers sastādīja latviešu valodas salīdzināmo vārdnīcu „Glossarium Letticum” (manuskripts datēts ar 1772). Savukārt Simons Pēters Pallass Pēterburgā izdeva 200 valodu salīdzināmo vārdnīcu „Sravnitelʹnye slovari vseh jazykov i narečij” (1787–1789; 1790–1791), kurā iekļauti arī latviešu valodas vārdi.

Jau 17. gs. vidū latviešu zemes tika sadalītas divās daļās, kas nonāca dažādu kultūru iespaidā. Vidzemes rietumdaļa, kā arī Kurzeme kļuva vai palika pārsvarā luteriskas un vācu kultūras ietekmē, taču Vidzemes austrumdaļa (mūsd. Latgale) nonāca poļu kultūras, kā arī katoļu baznīcas ietekmē. Šim dalījumam bija ļoti liela nozīme arī valodas vēsturē. Ja gan Vidzemē, gan Kurzemē centrālo vietu ieņēma vidus dialekta izloksnes, tad mūsd. Latgalē vidus dialekta izlokšņu nebija nemaz. Tādēļ, kaut arī ar Georga Elgera pūlēm bija radīti daudzi katoļu dievkalpojumam vajadzīgie teksti, kā arī latīņu-poļu-latviešu vārdnīca „Dictionarium Polono-Latino-Lottauicum” (1683), tie tīri augšzemnieciskajā valodas apgabalā tomēr vairs nebija noderīgi. Tāpēc 18. gs. aizsākās jauna tradīcija – latgaliešu rakstu valoda. Pirmais droši zināmais un saglabājies izdevums latgaliski ir perikopju krājums „Evangelio Toto Anno” (1753). Tas, līdzīgi kā daudzi citi 17. un arī 18. gs. katoļu izdevumi latviski, iespiests Viļņas jezuītu akadēmijas jeb universitātes tipogrāfijā. 18. gs. beigās par nozīmīgu latgaliešu grāmatu izdošanas vietu kļūst Polocka. Tur iespiesta arī latgaliešu rakstu valodas vēsturē būtiskā „Wyssa Mocieyba Katoliszka” (1805).

Misionārai darbībai bija nepieciešami arī lingvistiski materiāli. 18. gs. sākumā ir tapis pirmais zināmais leksikogrāfiskais rokraksts, kas satur latgalisku leksisko materiālu – Jana Karigera „Lexicon Lothavicum”. Viļņā izdota Georga Špungjanska gramatika „Dispositio imperfecti” (1732), kuras valodā redzamas gan lejzemnieku, gan augšzemnieku izlokšņu iezīmes. Pirmā latgaliešu gramatika uzrakstīta vēlāk – tās vecākais zināmais manuskripts apzīmēts ar Jana Rimkeviča vārdu un 1810. gadu, bet iespiesta bez norādes uz autoru 1817. Šī pati gramatika, parakstīta ar Tomaša Kosovska vārdu, izdota arī 1853. Pirmā latgaliešu gramatika uzrakstīta vēlāk – tās vecākais zināmais manuskripts apzīmēts ar J. Rimkeviča vārdu un 1810. gadu, bet iespiestā formā, parakstīta ar T. Kosovska vārdu, tā parādījusies tikai 1853. Pirmā iespiestā latgaliešu vārdnīca, ko sastādījis Jans Kurmins, izdota 1858. Diemžēl turpmāko latgaliešu valodniecības un arī rakstu valodas attīstību uz ilgāku laiku (1864–1904) pārtrauca t.s. drukas aizliegums, kad Vitebskas guberņā bija aizliegts iespiest grāmatas latviešu valodā latīņu burtiem. Tomēr bija arī mēģinājumi aizliegumu apiet, piemēram, Gustavs Manteifelis izdeva kalendāru „Inflantuziemies Łajkagromota” (1861–1871) ārpus guberņas robežām, tāpat arī grāmatu kontrabanda, turklāt attīstījās arī rokraksta literatūra.

18. gs. beigās visas latviešu apdzīvotās zemes bija nonākušas Krievijas impērijas sastāvā. Taču tas nemainīja esošo dalījumu divās kultūras zonās, kā arī situāciju Vidzemē un Kurzemē. Vienlaikus bija modusies pastiprināta interese par latviešu valodu, arī folkloru. Tā izpaudās dažādos veidos. Daudzi luterāņu garīdznieki vāca papildinājumus Stendera vārdnīcai, kā arī precizējumus viņa gramatikai. Šai jomā pirmais izcēlās Kristofs Harders, kas divos izdevumos publicēja savus papildinājumus un labojumus Stenderam. Gustavs Bergmanis izdeva pirmos latviešu tautasdziesmu krājumus. 19. gs. sākumā daudzie interesenti centās apvienoties un izveidoja Latviešu literāro (jeb draugu) biedrību, kas kopš dibināšanas 1824 visa gadsimta garumā bija nozīmīgs latviešu valodas un tautas kultūras izpētes centrs. Sevišķi aktīva biedrība bija savas darbības sākumposmā, kad, piemēram, tika izvērsta plaša diskusija par latviešu rakstību, kas atspoguļota biedrības izveidotajā izdevumā „Magazin”. Tas ir pirmais tieši latviešu valodas problemātikai veltītais turpinājumizdevums, kura materiāli ir noderīgi vēl šodien. Tajā ir raksti gan par gramatikas, gan leksikas, gan arī citiem jautājumiem. Autoru vidū īpaši minams Juris Bārs – pirmais latvietis, kas rakstījis par latviešu valodu. Latviešu literarā biedrība izsludināja arī konkursu jaunas gramatikas rakstīšanai, kurā gan bija iesniegts tikai viens darbs, kas arī tika izdots – Heinriha Heselberga „Lettische Sprachlehre” (1841).

Sevišķi aktīvs latviešu valodas aprakstītājs 19. gs. pirmajā pusē bija Oto Rozenbergers, kurš jau kopš 1805 mācīja latviešu valodu atjaunotajā Tērbatas Universitātē. Šis latviešu valodas lektorāts pastāvēja līdz pat 1918, tā galvenais uzdevums bija palīdzēt nākamajiem mācītājiem labāk apgūt draudzes valodu. O. Rozenbergers gatavoja arī materiālus latviešu valodas mācībai. Tajos tika iekļautas arī jaunas atziņas, piem., pirmo reizi aprakstītas divas zilbes intonācijas latviešu valodā. Viņš bija pirmais, kas mēģināja lietot jauno – salīdzināmi vēsturisko metodi gramatikas aprakstīšanā, radot savu „Formenlehre der lettischen Sprache in neuer Darstellung” (1848). Tomēr pamatos visas aplūkotā perioda gramatikas balstījās tradicionālajā latīņu gramatikas sistēmā, kuras sākotnējā metode bija atrast latīņu valodas gramatikas kategoriju izteikšanas veidu ar latviešu valodas līdzekļiem. Tikai pakāpeniski tika atklātas valodas savdabīgās iezīmes, kā arī atmestas valodai nepiemītošas kategorijas.

Līdzās valodas izzināšanai un aprakstīšanai 19. gs. pirmajā pusē pieauga vajadzība pēc rakstu valodas tālākas veidošanas un kopšanas. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē (1817) un Vidzemē (1819) pakāpeniski paplašinājās latviešu kustības brīvība, intereses, pieauga lasītprasme, līdz ar to arī nepieciešamība pēc dažādākas literatūras latviešu valodā. Parādījās atsevišķu priekšmetu mācībgrāmatas, apjomīgāki daiļliteratūras tulkojumi, juridiski teksti, 1822 sāka iznākt „Latviešu Avīzes” – pirmais laikraksts latviešu valodā.

Visu galveno valodas kopšanas darbu joprojām veica vācu tautības garīdznieki, kas, pat darbodamies ar vislabāko gribu, nespēja pienācīgi tikt ar visu galā. Sākot ar gadsimta 30. gadiem, pakāpeniski pieauga arī latviešu skaits, kas bija pietiekami izglītoti, lai rakstītu saviem tautas brāļiem. To vidū A. Leitāns, A. Līventāls, J. Ruģēns, E. Dinsberģis, arī Kaspars Biezbārdis. Tuvojoties gadsimta vidum un pieaugot latviešu etniskajai pašapziņai, palielinājās spriedze starp latviešiem un vāciešiem. Starp jautājumiem, kas latviešiem kļuva aktuāli, bija arī latviešu valodas vieta un loma sabiedrībā, tās tālāka veidošana.

Par pavērsiena punktu kļuva 1856, kad sāka iznākt laikraksts „Mājas Viesis”, kā arī Tērbatā izdeva Jura Alunāna dzeju krājumu „Dziesmiņas”, kuru papildināja raksts „Kāds vārds par latviešu valodu”. Kritiskā attieksme pret daudzām parādībām līdzšinējā latviešu rakstu valodā izsauca asu reakciju no garīdzniecības puses, mācītājs Gustavs Braže ironiski piemin „Jaunās Latvijas” vārdu, no kā radās vēlāk pierastais apzīmējums – jaunlatvieši. Bija sākusies cīņa par virsroku arī latviešu valodas tālāko likteņu veidošanā. Līdzās rakstiem presē notika arī pirmais mēģinājums organizēties. 1861 Baltijas ģenerālgubernatoram iesniegti apstiprināšanai jaunas Latviešu valodas un literatūras biedrības statūti, kas gan netika apstiprināti.

Šī perioda cīņu par latviešu valodu zināmā mērā vainagoja „Pēterburgas Avīžu” iznākšana Pēterburgā (1862–1865). Ar šo izdevumu latviešu valoda uzsāka ceļu, lai kļūtu par modernu un daudzfunkcionālu valodu.

3. Latviešu valodniecības vidējais periods (19. gs. vidus–20. gs. vidus)

19. gs. piecdesmitie un sešdesmitie gadi ir arī laiks, kad latviešu valodas izpēte un aprakstīšana iegūst modernu un zinātnisku pamatu. Uz simts gadiem par valdošo kļūst salīdzināmi vēsturiskā metode. Toreizējais Jaunauces, bet vēlāk Dobeles mācītājs un Latviešu literārās biedrības prezidents Augusts Bīlenšteins jau 1856 publicē savas pārdomas, kādai jābūt jaunajai latviešu valodas gramatikai, tad cītīgi strādā pie tās un ar Krievijas Ķeizariskās zinātņu akadēmijas atbalstu 1863–1864 iznāk viņa darbs „Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen erklärend und vergleichend dargestellt von A. Bielenstein” divos sējumos. Šis darbs ieved latviešu valodu starptautiskajā zinātniskajā apritē un ir nozīmīgākais faktu avots līdz pat Pirmā pasaules kara beigām. A. Bīlenšteins sagatavo arī darba īsāku versiju „Lettische Grammatik” (1863) un praktisku mācībgrāmatu „Die Elemente der lettischen Sprache” (1866).

Septiņdesmitajos gados rodas arī nepieciešamība pēc latviešu valodas gramatikas grāmatām pašiem latviešiem. Tas saistīts ar to, ka līdz tam vairāk pašplūsmai atstātās tautskolas kopš 1874 Vidzemē un 1875 Kurzemē iegūst stingrākus priekšrakstus un mācību programmas. Tajās iekļauta arī lasīšana un rakstīšana, kam vajadzīgas arī mācībgrāmatas. Pirmā iznāk jau 1874, tai seko arī citas. Nozīmīgāko 19. gs. beigu skolas mācībgrāmatu autori ir M. Kaudzīte, H. Spalviņš, A. Laimiņš, J. Kalniņš. Īpašu vietu šo grāmatu vidū ieņem Andreja Stērstes „Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss” (1879–1880), kas ir pirmā latviski sarakstītā sistemātiskā latviešu valodas gramatika un gandrīz trīsdesmit gadus bijusi plašākā un labākā gramatika latviešu valodā. Nākamie šāda veida darbi ir Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha kopdarbi „Latviešu gramatika” un „Latviešu valodas mācība” (1907). Tā ir arī pirmā normatīvā latviešu valodas gramatika, kas ir galvenā rokasgrāmata latviešu valodas apguvē līdz pat Otrajam pasaules karam. Šai gramatikā arī lietota tāda valodniecības terminoloģija, kādu to izveidoja 1901–1902 notikušo diskusiju un vienošanās rezultātā.

19. gs. pēdējā ceturksnī latviešu valodas pētniecība vēršas plašumā, rodas jauni pētījumu virzieni. Viens no tiem ir dialektoloģija. Pirmais izloksnes apraksts publicēts „Magazīnās” 1863, bet pirmie dažādas Latvijas vietas apceļo Augusts Bīlenšteins kopā ar Kēnigsbergas Universitātes profesoru Adalbertu Becenbergeru, kurš pēc tam sagatavo pirmo plašāko apskatu par latviešu valodas izloksnēm „Lettische Dialect=Studien” (1885). 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā dialektu pētniecībā iesaistās arī latviešu valodnieki – J. Kauliņš, Juris Plāķis u.c. Nozīmīgāko darbu paveikuši Jānis Endzelīns kopā ar Kārli Mīlenbahu, 20. gs. sākumā apbraukādami daudzas Latvijas vietas, vācot izlokšņu materiālu. Tas vēlāk izmantots gan J. Endzelīna „Lettische Grammatik” (1922–1951), gan K. Mīlenbaha sāktajā „Latviešu valodas vārdnīcā” (1923–1946), gan citos darbos.

A. Becenbergers ne tikai pētīja latviešu izloksnes, aprakstīdams arī tolaik Vācijai piederošo Kuršu kāpu latviešu valodu, viņš arī pirmais pievērsās latviešu valodas agrīno rakstu pieminekļu izpētei, tā aizsākot arī šo valodniecības jomu. Viņš atkārtoti izdevis pirmo latviešu luterāņu katehismu „Enchiridion” (1875), kā arī kopā ar A. Bīlenšteinu dziesmu grāmatu „Undeudsche Psalmen” (1886). Pirmais no latviešu valodniekiem veco tekstu valodai pievērsās Pēteris Šmits, kurš rakstījis par G. Manceļa, E. Glika, K. Elversa u.c. autoru valodas īpatnībām. Savukārt 1585. gada katoļu katehisma „Catechismus Catholicorum” faksimilizdevumu pirmoreiz (1915) izdeva Eduards Volteris.

19. gs. otrā puse ir arī ļoti nozīmīgs posms latviešu rakstu valodas tapšanā par modernu un laika prasībām atbilstošu. Svarīgu vietu šai procesā ieņem Rīgas Latviešu biedrība (1868). Tā kļuva par latviešu intelektuālās domas centru, kur tika apspriesti arī ar latviešu valodu un tās lietošanu saistīti jautājumi. Jau no RLB un tās Zinātnības (vēlāk – Zinību) komisijas izveides sākumiem uzmanības centrā bija latviešu rakstības reformas jautājums. Atjaunotā ortogrāfijā publicēja lielāko daļu no „RLB Zinību komitejas Rakstu krājuma” sējumiem, kas iznāca kopš 1876. Krājumā rakstīja arī par citiem latviešu valodai nozīmīgiem jautājumiem, tostarp vārdu krājumu un tā attīstību. Kurzemes guberņas galvaspilsētā 19. gs. beigās iznāca „Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas Rakstu krājums” (1890–1901).

Šajā ziņā pirmo impulsu bija devis jau J. Alunāns ar saviem rakstiem un tajos lietotajiem jaunvārdiem. Viņam sekoja un nepārvērtējamu ieguldījumu rakstu valodas leksikas paplašināšanā ar jaunu vārdu krājumu deva Atis Kronvalds. Daudzi viņu ierosinājumi vispirms tika publicēti Tērbatas studentu izdevumā „Sēta, daba, pasaule” (1860–1893). Līdz ar periodisko izdevumu skaita pieaugumu daudzi viņa ieteikumi ieviesās lietošanā. Jauni vārdi jaunu jēdzienu apzīmēšanai bija vajadzīgi nepārtraukti, latviešu rakstu valodas vārdu krājums strauji paplašinājās.

Par jaunu latviešu valodas vārdnīcu Latviešu literārā biedrība domāja kopš dibināšanas, taču līdz konkrētam rezultātam nonāca tikai 1872, kad iznāca Kārļa Ulmaņa sagatavotā latviešu-vācu vārdnīca „Lettisches Wörterbuch”. Līdz ar 1880 iznākušo Gustava Bražes sastādīto vācu-latviešu daļu tās bija pēdējās vācu mācītāju pārraudzībā izdotās latviešu vārdnīcas. Tām gan bija un joprojām ir zinātniska nozīme, taču praktiskai lietošanai daudz lielāka vērtība bija tai pašā 1872 Krišjāņa Valdemāra vadībā sagatavotajai „Krievu-latviešu-vācu vārdnīcei”. Tajā bija iekļauts daudz no jaunās un aktuālās leksikas. Savukārt modernās leksikogrāfijas celmlauzis bija Jēkabs Dravnieks, kas sastādīja gan svešvārdu un konversācijas, gan plašas vācu-latviešu (1910) un krievu-latviešu (1913) vārdnīcas.

Latviešu rakstu valodas veidošanā iesaistījās ne tikai valodnieki, bet arī rakstnieki, žurnālisti un citu jomu darbinieki, kas izvēlējās savas domas paust latviski. Sāka iznākt pirmie literārie žurnāli – „Pagalms” (1881–1884), „Austrums” (1885–1906). Protams, viedokļi visiem nevarēja būt vienādi. Periodikā parādījās izdevumu, teātra izrāžu u.c. valodas vērtējums un kritika. Izraisījās pat visai asas domu apmaiņas, no kurām iezīmīgākā ir t.s. polemika par Raiņa „Fausta” tulkojumu. Tajā iesaistījās J. Dravnieks, K. Mīlenbahs un Rainis.

Ka valodas un valodniecības jautājumi sabiedrībā raisīja interesi, liecina arī vairāki populārzinātniski sacerējumi. Tā, Jēkabs Velme žurnālā „Austrums” 1885–1888 publicēja divpadsmit „Vēstules par valodniecību”, kurās rakstīja par valodu izcelšanos, attīstību, klasifikāciju, valodas pētīšanu, savukārt K. Mīlenbahs sagatavoja četrus „Daži jautājumi par latviešu valodu” laidienus (1891–1909), kā arī grāmatu „Teikums” (1898), kas ir nozīmīgs tā laika sintakses teorijas apkopojums un skaidrojums un uzskatāms par pamatu latviešu valodas sintakses teorijas attīstībai.

20. gs. sākumā RLB Zinību komisija atkal atgriezās pie latviešu rakstības reformas problēmas. 1904 izveidoja ZK Valodniecības nodaļu, bet 1908 īpašu Ortogrāfijas komisiju, kas tad arī izstrādāja jauno, vēl mūsdienās lietojamo, latviešu valodas ortogrāfiju, kuras praktiska ieviešana gan turpinājās vēl līdz gadsimta vidum.

Līdz ar drukas aizlieguma atcelšanu 1904 varēja atsākties arī latgalisko izdevumu publicēšana. Taču bija nepieciešama arī modernizēta pareizrakstība. Jau 1903 Pēterburgā notika neliela apspriede par latgaliešu rakstu valodas tālāko attīstību. Plašāka apspriede notika Rēzeknē 1907, tajā piedalījās Francis Trasuns, Francis Kemps, Antons Skrinda, Nikodems Rancāns, Pēteris Smelters u. c. Balstoties sanāksmē nolemtajā, savu darbu „Latwìšu wolúdas gramatika” pabeidza un 1908 izdeva A. Skrinda. Gramatikas principi tika izmantoti līdz jaunās ortogrāfijas ieviešanai (1929), pakāpeniski izmainot atsevišķas rakstības normas jau pēc 1918 ortogrāfijas apspriedes.

19. gs. ir arī lībiešu valodas fiksēšanas, izpētes un pirmo rakstu izdošanas laiks. Iepriekšējos gadsimtos lībiešu valoda bija pieminēta, taču to nelietoja kā rakstu valodu, tāpēc arī nekādu plašāku liecību par to nav. Tikai 19. gs. rodas zinātniska interese par lībiešiem. 1846 Anderss Jūhans Šēgrēns apmeklēja lībiešus kā Kurzemē, tā arī Vidzemē. Ar šo braucienu viņš kļuva par pirmo un arī pēdējo valodnieku, kurš plašāk fiksējis Salacas lībiešu valodu. Uz šīs un 1852 ekspedīcijās savāktā valodas materiāla bāzes A. J. Šēgrēns sāka veidot vācu-lībiešu vārdnīcu. Pēc viņa nāves darbu turpināja Ferdinands Johans Vīdemanis. 1858 viņš devās divu nedēļu ekspedīcijā pie lībiešiem uz Kurzemi. Balstoties uz A. J. Šēgrēna un paša savāktajiem datiem, F. J. Vīdemanis uzrakstīja pirmo lībiešu valodas gramatiku „Livische Grammatik nebst Sprachproben”. Tā kopā ar lībiešu-vācu valodas vārdnīcu „Livisch-deutsches und deutsch-livisches Wörterbuch” iznāca 1861 Pēterburgā.

Šai pašā laikā top arī pirmās pašlaik zināmās lībiešu valodā iznākušās grāmatas. Tās bija 1863 Londonā atsevišķos sējumos izdotie Mateja evaņģēliji Kurzemes austrumu un rietumu izloksnē. Pirmo variantu ir tulkojis Nika Polmanis, bet otro – Jānis Princis vecākais, kopā ar dēliem. Grāmatas gan bija publicētas valodu salīdzināšanas nolūkos, bet ne praktiskai lietošanai. Tomēr uz to pamata tapis nākamais Mateja evaņģēlija izdevums Pēterburgā 1880, kas vienlaikus kļuva par pirmo grāmatu lībiešu valodā, kas plašāk nokļuvusi arī pašu lībiešu rokās. Pēc šī izdevuma gan ilgus gadus jaunas grāmatas lībiešu valodā neiznāca.

20. gs. pirmajā gadu desmitā, neraugoties uz zināmiem ierobežojumiem no Krievijas varas iestāžu puses, latviešu valodniecība un latviešu rakstu valodas lietojums vērsās plašumā. Taču tikai Pirmais pasaules karš (1914–1918) būtiski izmainīja līdzšinējos apstākļus. Nozīmīgākais notikums neapšaubāmi bija neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšana (1918) un valsts izveide. Divdesmit gadus (līdz 1940) latviešu valoda un valodniecība varēja attīstīties kvalitatīvi pilnīgi jaunā situācijā – nacionālā valstī.

Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā nebija humanitāras augstskolas, tāpēc latviešu valodnieki, kas izglītību bija ieguvuši Tērbatas, Pēterburgas, Maskavas vai kādā citā universitātē, savu pētniecisko darbību turpināja vai nu ārpus Latvijas, vai Latvijā, strādājot par skolotājiem. Līdz ar Latvijas Augstskolas (vēlāk – Universitātes) nodibināšanu (1919) tajā izveidoja Filoloģijas un filozofijas fakultāti, kurā darbu atrada vairums latviešu valodnieku – Jānis Endzelīns, Pēteris Šmits, Juris Plāķis, Ernests Blese, Anna Ābele, Pēteris Ķiķauka un citi. Pirmo reizi latviešu valodā tika lasītas lekcijas, sagatavotas zinātniski pamatotas mācībgrāmatas valodniecībā (E. Blese, J. Endzelīns, J. Plāķis, P. Šmits). LU mācībspēki turpināja jau iesāktos pētījumus, kā arī pievērsās jauniem. Jānis Endzelīns publicēja savu nozīmīgāko darbu „Lettische Grammatik” (1922), kopā ar Edīti Hauzenbergu-Šturmu turpināja un izdeva K. Mīlenbaha aizsākto „Latviešu valodas vārdnīcu” (1923–1932) ar papildsējumiem (1934–1946). J. Endzelīns pievērsās arī Latvijas vietvārdu un izlokšņu materiāla apkopošanai, tāpat arī senprūšu valodas izpētei. E. Blese pētīja vēsturiskos onomastikas un rakstu pieminekļus, J. Plāķis – vietvārdus, personvārdus, kā arī Kuršu kāpu latviešu valodu. Pilnīgi jaunu pētniecības jomu aizsāka A. Ābele, izveidojot eksperimentālās fonētikas kabinetu. Vācu valodas iespaidu latviešu valodā plaši aprakstīja Jānis Zēvers.

Neatkarības gados izauga un darbu uzsāka arī jauna valodnieku paaudze – Edīte Hauzenberga-Šturma, Alvils Augstkalns, Velta Rūķe-Draviņa un citi. Zinātnisku rakstu publikācijai radās speciāli izdevumi – „Latvijas Universitates raksti”, „Filologu biedrības raksti”, „Ceļi”. Rakstu valodas vēsturei veltītas publikācijas atrodamas arī „Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā”. Latviešu valodnieki savus rakstus publicēja arī ārpus Latvijas – Lietuvā („Archivum Philologicum”), Itālijā („Studi Baltici”), Vācijā un citur.

Savas darbības veicināšanai latviešu valodnieki apvienojās Latviešu filologu biedrībā. Jaunās paaudzes filologi izveidoja arī organizāciju „Ramave”. Tika izveidota pirmā tīri zinātniskā institūcija. Vispirms nodibināja Folkloras krātuvi (1924), pēc tam 1935 arī atsevišķu Latviešu valodas krātuvi, par kuras pirmo vadītāju kļuva A. Augstkalns.

Līdz ar neatkarīgas valsts izveidi latviešu valoda ieguva jaunas funkcijas un valsts valodas statusu, kaut formāli to nostiprināja tikai 1932 „Noteikumi par valsts valodu”. Nozīmīgākās izmaiņas – latviešu valoda kļuva par valsts un pašvaldību darba un dokumentu valodu, kā arī tika nodrošināta izglītība latviešu valodā visos līmeņos. Tas neatliekami prasīja iedzīvināt jau 20. gs. sākumā aizsākto ortogrāfijas reformu. Pirmie lēmumi valstiskā līmenī tika pieņemti 1920. Tomēr bija jāpieņem vēl vairāki lēmumi, līdz 1922 valsts un pašvaldības iestādes, kā arī skolas pārgāja uz jauno ortogrāfiju. Lai to faktiski apgūtu, bija nepieciešamas ne tikai skolu mācībgrāmatas, bet arī citi palīglīdzekļi. Nozīmīga loma šai ziņā bija J. Endzelīna un P. Šmita „Izrunas un rakstības vadonim” (1921), kas tika izdots pavisam septiņas reizes. Radās arī citas rokasgrāmatas un pareizrakstības vārdnīcas. Dienas prese tomēr g. k. ekonomisku apsvērumu dēļ nesteidzās pāriet uz jauno ortogrāfiju. Tikai formāla prasība „Valsts valodas likumā” (1935) panāca, ka ar 15.05.1936 visi dienas laikraksti sāka to lietot.

Atsevišķu pareizrakstības normu noteikšanā un lietošanā tomēr nebija vienprātības. Īpaši aktuāli bija svešvārdu rakstības jautājumi. Tādēļ atjaunoja Ortogrāfijas komisiju, kas šos jautājumus apsprieda, tika pieņemti vairāki oficiāli rīkojumi, kas vispirms rakstību vienkāršoja (1938), bet beigās atgriezās faktiski pie sākotnējā stāvokļa (1939, 1940) jeb t.s. Endzelīna pareizrakstības. Tieši šo normu arī kodificēja pirmā oficiālā – Latviešu valodas krātuves sagatavotā „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (1942). Tomēr tai nebija lemts ilgs mūžs. Pēc padomju režīma atjaunošanas jau 1946 tika veiktas izmaiņas, atceļot garumzīmes svešvārdos un mīkstinātā ŗ lietošanu.

Latviešu valodai kļūstot par valsts valodu, aktuāls bija arī vienotas terminoloģijas jautājums dažādās nozarēs. Tāpēc jau 1919 Izglītības ministrijas paspārnē izveidoja pirmo terminoloģijas komisiju, kas gan darbojās tikai līdz 1921, taču apstiprināja vairāk nekā 8000 terminu 20 nozarēs, kas tika apspriesti un pēc tam izdoti atsevišķā „Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā” (1922). Turpmākajos neatkarības gados gan šādas komisijas vairs nebija, tomēr dažādās nozarēs turpinājās vajadzīgais terminrades darbs.

Jaunajā Latvijas valstī apvienojās „trīs zvaigznes” – Vidzeme, Kurzeme un Latgale. Līdz ar to ne tikai Vidzemē un Kurzemē, bet arī Latgalē lietotā latviešu valoda ieguva jaunas funkcijas. Līdztekus latviešu rakstu valodai arī „latgaliešu izloksnei” 1921 tika dotas tiesības oficiālai izmantošanai darbvedībā Latgales teritorijā. To sāka lietot arī par mācību valodu pamatskolā. Bija steidzīgi vajadzīgas mācībgrāmatas. Francis Trasuns izdeva savu „Łatvišu Vołudas Gramatika del łatgališim” (1921). Nozīmīgas mācību grāmatas sarakstīja Eduards Kozlovskis, Francis Zeps, Sīmanis Svenne.

Valodniekiem un sabiedrībai tomēr bija jārisina latgaliešu valodas normēšanas jautājumi. Notika vairākas dažādu līmeņu ortogrāfijas apspriedes (1921, 1923, 1927–1929), un 1929 oficiāli apstiprināja „Noteikumus par latgaliešu izloksnes ortogrāfiju”. Balstoties uz tiem, komisijas priekšsēdis Pēteris Strods izstrādāja savu „Pareizraksteibas vōrdneicu” (1933), kas kļuva par latgaliešu rakstu valodas normas avotu uz ilgiem gadiem. Šādā ortogrāfijā izdeva grāmatas un periodiku visu neatkarīgās Latvijas laiku.

Līdz ar valsts izveidi sarosījās arī lībiešu valodas runātāji un viņu atbalstītāji. Pašu lībiešu vidū izglītotu valodnieku nebija, tāpēc nozīmīga loma bija valodas tuvāko radinieku – igauņu un somu atbalstam. Jau 1920 Kurzemi apmeklēja Lauri Ketunens un Oskars Loritss. Tiesa, Latvijas valsts oficiālās iestādes uz viņu darbību nereti raudzījās ar aizdomām. Taču ar viņu gādību tika sagatavota pirmā lībiešu lasāmgrāmata „Ežmi Līvəd lugdəbrōntəz” (1921). Līdz 1926 ar abu zinātnieku rūpēm iznāca kopā piecas šādas grāmatiņas. 1923 nodibināja Lībiešu savienību, par kuras pirmo priekšsēdi kļuva Kārlis Stalte, kas 1933–1939 rediģēja laikrakstu „Līvli”, palīdzēja L. Ketunenam viņa vārdnīcas „Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung” (1938) sagatavošanā, kā arī pārtulkoja lībiešu valodā Jauno Derību „Ūž testament” (1937, 1942). Aktīvi savas dzimtās valodas kopšanā un popularizēšanā iesaistījās arī skolotājs Pēteris Dambergs, kas gan darbojās izdevumā „Līvli”, gan sastādīja „Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast” (Dzimtās valodas lasāmgrāmata skolai un mājām, 1935).

Straujo valodu un valodniecības attīstību Latvijā 1940 pārtrauca Otrais pasaules karš. Padomju okupācijas un Latvijas inkorporācijas PSRS sekas bija Latvijas Universitātes radikāla pārveide, visu sabiedrisko organizāciju (Filologu biedrība, „Ramave”, RLB) un izdevumu slēgšana, strauja latviešu valodas izstumšana no oficiālā lietojuma. 1940–1941 notikumi aizrāva līdzi arī vairāku ievērojamu valodnieku dzīvības (A. Augstkalns, J. Plāķis). 1941–1944 vācu okupācijas laikā vēl turpināja darboties Latviešu valodas krātuve, tika izdota oficiālā „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (1942), nedaudz valodniecisku rakstu iespieda žurnālā „Izglītības Mēnešraksts”, tomēr tas faktiski arī bija viss.

Sarkanās armijas tuvošanās Latvijai 1944 izraisīja plašu bēgļu kustību uz rietumiem. Prom devās daudzi inteliģences pārstāvji, viņu starpā arī iepriekš nozīmīgi valodnieki – A. Ābele, E. Blese, E. Hauzenberga(-Šturma), V. Rūķe(-Draviņa), kā arī daudzi jaunākās paaudzes filologi. No valodniecības pīlāriem Latvijā palika vienīgi J. Endzelīns. Savukārt no Padomju Savienības pārbrauca Jānis Loja, kas bija visai aktīvi darbojies PSRS divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.

Pēc Padomju Savienības parauga tūliņ pēc kara tika pārveidota gan izglītības, gan zinātnes sistēma. 1946 nodibināja Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju, kurā iekļāva Valodas un literatūras institūtu, kas jau 1945 pie LVU bija izveidots uz agrākās bāzes Latviešu valodas krātuve. Institūta pirmais vadītājs bija J. Endzelīns. Darbā iesaistījās jaunākas paaudzes valodnieki Valija Dambe, Rūdolfs Grabis,Elfrīda Šmite, Daina Zemzare, A.Ahero, Anna Bergmane, M.Brence, P.Kļaviņš, M.Lepika, E.Šmite, Mērija Saule-Sleine u.c.

Tūliņ pēc kara beigām situācija valodniecībai Latvijā bija ļoti nelabvēlīga. Padomju Savienībā jau kopš trīsdesmitajiem gadiem par noteicošo bija kļuvis pseidozinātniskais marrisma novirziens valodniecībā, kas īpaši asi vērsās pret salīdzināmi vēsturisko valodniecību, kas tika nodēvēta par „buržuāzisku”. Vienīgi J. Endzelīna vārda lielais svars ļāva viņam publicēt tādu darbu kā „Baltu valodu skaņas un formas” (1948). Tomēr tam tika pievienoti arī „kritiski” pēcvārdi. 1950 aprīlī J. Endzelīns bija spiests aiziet no darba toreizējā Latvijas Valsts universitātē, taču jau jūnijā marrisms PSRS tika oficiāli „atcelts” un notika atgriešanās pie salīdzinoši vēsturiskās metodes. Tad 1951 iznāca J. Endzelīna „Latviešu valodas gramatikas” tulkojums ar papildinājumiem, par ko 1958 autors saņēma oficiālo Ļeņina prēmiju. Viņš turpināja darbu Valodas un literatūras institūtā, iznāca nozīmīgie pirmie vārdnīcas „Latvijas PSR vietvārdu” sējumi.

Pēc J. Endzelīna piespiedu aiziešanas no universitātes Latviešu valodas katedras vadību pārņēma Arturs Ozols. Piecdesmitajos gados te savas disertācijas aizstāvēja un sāka lasīt lekcijas tādi vēlāk ievērojami latviešu valodnieki kā Jūlijs Kārkliņš, Marta Rudzīte, Alise Laua, Emīlija Soida u.c. Pēc Padomju Savienības augstskolu programmas parauga sāka lasīt atsevišķus kursus mūsdienu literārajā valodā, literārās valodas vēsturē un vēsturiskajā gramatikā. Pakāpeniski sagatavoja arī vairākus mācību līdzekļus.

Latviešu valoda tika mācīta arī pedagoģiskajās augstskolās – Rīgas, Daugavpils un Liepājas pedagoģiskajos institūtos. Valodniecības vēsturē lielākā nozīme ir tieši pirmajam – tajā mācījušies vai strādājuši, piem., Antoņina Reķēna, Marta Rudzīte, Jānis Rozenbergs, Rasma Grīsle. Tomēr 1958 to likvidēja, pievienojot LVU.

Pēc marrisma atcelšanas 1950 valodniecībā pakāpeniski paplašinājās pētījumu lauks, bagātinājās metodika. Līdztekus salīdzināmi vēsturiskajai metodei sāka apgūt un izmantot arī citas pieejas. Par latviešu valodniecības galveno uzdevumu tika izvirzīti divi lieli projekti – mūsdienu literārās valodas gramatika un literārās valodas vārdnīca. Sākās latviešu valodniecības vēstures mūsdienu periods.

4. Latviešu valodniecības mūsdienu periods (kopš 20. gs. 60. gadiem)

Jau 20. gs. piecdesmito gadu pētījumos – disertācijās un publikācijās – latviešu valodnieku uzmanības lokā līdzās dialektiem par galveno objektu kļuva mūsdienu latviešu valoda, tās dažādi aspekti. Metodoloģiskā ziņā lielākā nozīme bija tā laika krievu valodniecības ietekmei, kas dominēja PSRS zinātnē.

(1959, 1962) „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas” sarakstīšana un iznākšana bija nozīmīgākais jaunā perioda atskaites punkts. Tas bija pirmais tik plašs un vispusīgs pētījums par latviešu valodas gramatisko uzbūvi jaunākajos literārās valodas attīstības posmos. Ilgus gadus MLLVG ir tikusi uzskatīta par literārās valodas normas avotu, valodas kultūras paraugu, ko balsta apgūtais plašais teorētiskais pamats. Rūdolfa Grabja vadībā strādāja daudzi VLI valodnieki, viņu vidū Antonija Ahero, Anna Bergmane, Aina Blinkena, Velta Staltmane un citi. Gan gramatikas sagatavošanas laikā, gan pēc tās iznākšanas uz tās materiāla pamata tapa disertācijas un publikācijas.

Pēc šī normas avota publikācijas varēja aktivizēties arī praktiskais literārās valodas kopšanas darbs. To īpaši sekmēja speciāla populāra izdevuma „Latviešu valodas kultūras jautājumi” aizsākšana 1965. Pavisam līdz 1993 iznāca 27 laidieni. Izdevuma mērķis bija „sekmēt pārmaiņas literārās valodas normās, lai tās vēl labāk atbilstu skaidras, ekonomiskas, labskanīgas izteiksmes vajadzībām”. Tā tapšanā piedalījās vairums sava laika valodnieku, piem., A. Blinkena, Laimdots Ceplītis, R. Grabis, Konstantīns Karulis, J. Kārkliņš, Melita Stengrevica, Valentīna Skujiņa u.c. Vēlāk tiem pievienojās arī nākamās paaudzes speciālisti, piem., Maija Baltiņa, Juris Baldunčiks, Ina Druviete, Sarmīte Lagzdiņa, Jānis Valdmanis u.c.

Par nozīmīgu ieguldījumu literārās valodas kopšanā kļuva arī sērijas „Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību” izdevumi. To 1960 aizsāka norādījumi par igauņu, čehu un slovāku, kā arī vācu īpašvārdu rakstību. Līdz šim iznākuši vairāk nekā divdesmit sērijas biļeteni, kas pieejami elektroniski http://www.personvarduatveide.lv .

VLI darbinieki 1966–1976 sagatavoja „Latviešu valodas biežuma vārdnīcu” četros sējumos (1976 arī Tamāras Jakubaites „Latviešu valodas inversā biežuma vārdnīcu”). Savukārt „Latviešu valodas inverso vārdnīcu” (1970) izstrādāja LVU valodnieces Emīlija Soida un Sarma Kļaviņa.

Latviešu literārās valodas leksikogrāfijas jomā īpaši svarīgi ir 1972–1996 publicētie „Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 8 sējumi 10 grāmatās. Pie tās tapšanas M. Stengrevicas un Laimdota Ceplīša vadībā strādājuši daudzi autori – Inese Ēdelmane, Aina Miķelsone, Ārija Ozola, Liene Roze, J. Valdmanis, Ieva Zuicena un citi. Vārdnīca joprojām ir svarīgs mūsdienu valodas normas avots.

Mūsdienu latviešu valodas pētniecībai pievērsās ne tikai VLI darbinieki, bet arī augstskolu mācībspēki. Sintakses teorijas izstrādāšanā nozīmīga loma bija pāragri mirušajam Arturam Ozolam. Būtisks ieguldījums latviešu valodniecības attīstībā bija arī viņa „Latviešu tautasdziesmu valoda” (1961) un „Veclatviešu rakstu valoda” (1965). Godinot A. Ozola piemiņu, kopš 1965 L(V)U ik gadu rīko starptautiskas zinātniskas konferences, kas veltītas visdažādākajiem problēmu lokiem. LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas katedrā nozīmīgus pētījumus veikuši – Alise Laua fonētikā, leksikoloģijā un frazeoloģijā, Jūlijs Kārkliņš sintaksē, Emīlija Soida morfoloģijā un vārddarināšanā, Elmārs Liepa fonētikā, Inta Freimane sintaksē, Reinis Bērtulis salīdzināmajā un vēsturiskajā semantikā. Viņi sagatavojuši daudzas monogrāfijas. 1996 iznāca arī A. Lauas vadībā izstrādātā plašā „Latviešu frazeoloģijas vārdnīca”.

LVU strādāja arī Marta Rudzīte, kas kļuva par sava laika ievērojamāko latviešu dialektoloģi, izveidojot pirmo visaptverošo darbu „Latviešu dialektoloģija” (1964). Pētījumos izmantoti gan profesores pašas, gan viņas studentu vāktais materiāls. Ar dialektoloģiju saistītus pētījumus LVU veica arī Jānis Kušķis, Dzintra Paegle. Krievu–latviešu literatūras sakaru studiju kursu LVU ilgus gadus lasīja latviešu un krievu valodas un kultūras sakaru pētnieks Boriss Infantjevs.

Latviešu dialektu pētniecība turpinājās arī VLI, kur jau 1956 bija izveidots Dialektoloģijas un valodas vēstures sektors. Tā darbinieki vāca materiālus, publicēja dažādus pētījumus. Ilgus gadus notika darbs pie „Latviešu valodas dialektu atlanta”, kura 1. sējums „Leksika” iznāca 1999, bet 2. sēj. „Fonētika” – 2013 Tā izstrādē ieguldīts vairāku paaudžu dialektologu darbs – sākot ar J. Endzelīnu, V. Rūķi(-Draviņu), tad Elfrīda Šmite, Milda Graudiņa, vēlāk arī Benita Laumane, Brigita Bušmane, Anna Stafecka, Alberts Sarkanis u.c. Latviešu dialektologi iesaistījušies arī divu starptautisku projektu – „Eiropas valodu atlants” un „Baltu valodu atlants” tapšanā. Īpaši Latgales izlokšņu, kā arī to vēstures izpētē izcila nozīme ir Antona Breidaka ieguldījumam.

Cits būtisks dialektoloģijas virziens, kas attīstījās, ir izlokšņu vārdnīcu sastādīšana. Pirmā un joprojām visplašākā ir „Ērģemes izloksnes vārdnīca” (1977–1983), ko sagatavoja Elga Kagaine un Silvija Raģe. Pēc tam izdotas arī Kalupes (autore Antoņina Reķēna ) un Vainižu (Eduards Ādamsons un E. Kagaine) vārdnīcas. Kā iecere joprojām pastāv apvienota izlokšņu vārdnīca, 2005 tika izdots „Latviešu izlokšņu vārdnīca. Prospekts”.

Līdzās dialektu leksikai nepārtraukti papildināta arī VLI vietvārdu kartotēka. Pēc J. Endzelīna „Latvijas PSR vietvārdu” (A–O, 1956, 1961) divu sējumu iznākšanas bija jāgaida ilgi gadi līdz 2003, kad iznāca nākamais Latvijas vietvārdu vārdnīcas sējums. Tomēr visus gadus aktīvi pie materiāla krāšanas un apstrādes strādājuši V. Dambe, Ojārs Bušs, Laimute Balode, Dzintra Hirša u.c. Tieši viņi arī ir ievērojamākie Latvijas onomasti – īpašvārdu pētnieki, kas publicējuši arī daudzus rakstus zinātniskajā un populārajā periodikā.

VLI tika veikti arī literārās valodas vēstures pētījumi. Jau 1961 iznāca ļoti nozīmīgais Dainas Zemzares darbs „Latviešu vārdnīcas (līdz 1900. gadam)”. Tika izdota A. Bergmanes un A. Blinkenas monogrāfija par latviešu rakstības attīstību (1986). Sagatavots arī plašāks pētījums par morfoloģijas sistēmas vēsturi, kur atsevišķas nodaļas rakstīja A. Blinkena, Daina Nītiņa, Tamāra Porīte, Ruta Veidemane u.c., tas divos sējumos iznāca gan tikai 2002 un 2007. Izdoti arī daži 17.–18. gs. rakstu pieminekļi, ko izdošanai gatavoja K. Karulis, Kornēlija Pokrotniece u.c.

Jebkuras zinātnes nozares attīstību veicina ne tikai atsevišķu grāmatu vai rakstu krājumu, bet it īpaši periodisku izdevumu iznākšana. Pēc Filologu biedrības rakstu slēgšanas ilgāku laiku padomju režīma apstākļos šādu izdevumu nebija. Tikai 1952 sāk izdot ZA „Valodas un literatūras institūta rakstus”, kas ne visai regulāri iznāca līdz 1964. Zinātniskos rakstus valodniecībā publicēja arī „Zinātņu Akadēmijas Vēstis” un atsevišķu augstskolu rakstu sērijas.

Tāpēc nozīmīgs notikums bija jauna, īpaši baltu valodām veltīta žurnāla „Baltistica” parādīšanās 1965, ko izdeva Viļņas Universitāte, kas kļuvusi par nozīmīgāko baltistikas centru pasaulē. Jau 1964 Viļņā notika arī pirmā tolaik vissavienības baltistu konference, no konferencēm izauga tagad ik pa 5 gadiem rīkotais starptautiskais baltistu kongress. Gan kongresos, gan žurnālā atrodami daudzu latviešu valodnieku vārdi. Sadarbība ar Lietuvas kolēģiem visu laiku ir bijusi ļoti nozīmīga latviešu valodnieku izaugsmei.

Arī Latvijā līdzās A. Ozola piemiņas konferencei radās cita regulāra – Jāņa Endzelīnas piemiņas konference (kopš 1963), kuras materiāli gan netika publicēti. Tikai 1984–1992 līdz ar citu konferenču referātiem tie iekļauti krājumā „Valodas aktualitātes”.

Pēc Latvijas inkorporācijas Padomju Savienībā latviešu valodas funkcijas un lietojuma jomas strauji samazinājās, atdodot vietu krievu valodai. Tomēr vienlaikus pastāvēja oficiāla institūcija, kam bija jārūpējas par latviešu valodas tālāku izveidi – Latviešu valodas terminoloģijas komisija, ko izveidoja 1946 Zinātņu akadēmijas pārraudzībā. Sākotnēji LZA TK pakļauta ZA Prezidijam (1946–1959), vēlāk pievienota LZA Valodas un literatūras institūtam (1959–1992). Nozīmīgākie komisijas vadītāji padomju laikā bija R. Grabis, A. Blinkena, Valentīna Skujiņa. Pastāvēšanas laikā komisija ir izskatījusi un apstiprinājusi lietošanai terminus visdažādākajās jomās, izdodot ap 150 terminu vārdnīcu un biļetenu.

20. gs. 60.–80. gados visai aktīvi strādāja arī Liepājas Pedagoģiskā institūta valodnieki. Liepājnieki sagatavoja vairākus rakstu krājumus, publicēja savus pētījumus citos izdevumos. Īpaši pieminami Ilmārs Freidenfelds, A. Reķēna, Gunta Smiltniece, Vaira Strautiņa, Maigone Beitiņa. Savukārt Daugavpilī 1960 latviešu valodas un literatūras specialitāti un katedru likvidēja, to atjaunoja tikai 1976. Kopš tā laika šeit darbojās vairāki nozīmīgi valodnieki – D. Nītiņa, A. Breidaks, Vilma Šaudiņa, Zaiga Ikere.

Latviešu valodnieku devuma apkopošanai 1975 iznāca pirmā plašākā valodniecības darbu bibliogrāfija – Dzidras Barbares sastādītā „Latviešu padomju valodniecība 30 gados. Bibliogrāfisks rādītājs 1945–1975”. Tai sekojuši bibliogrāfiski pārskati dažādos turpinājumizdevumos.

1967 nodibināja pirmo balvu par zinātniskiem sasniegumiem latviešu valodniecībā – Jāņa Endzelīna prēmiju (tagad vārdbalva), ko LZA piešķir joprojām. Par tās laureātiem kļuvuši A. Laua, B. Laumane, L. Ceplītis u.c.

Otrais pasaules karš latviešu valodniekus sadalīja tajos, kas palika, un tajos, kas devās trimdā. Aizbrauca Latvijas Universitātes profesori E. Blese, A. Ābele, aizbrauca J. Endzelīna tuvākā līdzstrādniece E. Hauzenberga(-Šturma), arī V. Rūķe(-Draviņa), aizbrauca arī citi tā laika jaunākās paaudzes valodnieki – Kārlis Draviņš, Leonards Latkovskis, Benjamiņš Jēgers u.c. Pēc kara viņiem nebija viegli atrast darbu savā specialitātē. Daži strādāja zemākos akadēmiskos amatos vai darīja pat citus darbus. Tomēr no saviem sapņiem neatteicās. No šīs paaudzes visaugstāk kāpa tieši V. Rūķe-Draviņa, iegūdama doktora grādu Zviedrijā un kļūdama par pirmo baltu valodu profesori Stokholmas Universitātē. E. Hauzenberga-Šturma strādāja Bonnas Universitātē, E. Blese – Maincas Universitātē, Kārlis Draviņš – Lundas Universitātē. Arī no tiem latviešiem, kas savu izglītību ieguva jau ārpus Latvijas, izcēlās vairāki nozīmīgi latviešu valodas pētnieki, to vidū Valdis Zeps, Baiba Metuzāle-Kangere, Jāzeps Lelis, Alfrēds Gāters, Miķelis Bukšs, Dzintra Bonda un citi.

Latviešu valodnieki trimdā ne tikai pētīja valodu, publicējās citzemju izdevumos, piemēram, „Språkliga Bidrag”, „Studi Baltici” u.c., bet arī veicināja latviešu valodas uzturēšanu trimdas sabiedrībā, popularizēja savus sasniegumus, rakstot dažādos latviešu izdevumos. Speciāli valodniecībai bija veltīts atjaunotais „Ramaves” izdevums „Ceļi”, kas iznāca gan neregulāri, bet ilgus gadus. Īpaši valodas kopšanai Čikāgā 1980–1987 izdeva žurnālu „Vēstis”. Latgaliešu valodas problemātikai veltīti raksti tika iespiesti turpinājumizdevumā „Acta Latgalica”.

Īpaša nozīme bija mācībgrāmatām, kuru vidū visnoturīgākā bija Valerijas Bērziņas-Baltiņas „Latviešu valodas gramatika”. Tās pirmais izdevums parādījās vēl 1942 Rīgā, taču pēc tam līdz pat 1987 vēl pieci izdevumi ārzemēs, kā arī divi izdevumi jau atkal Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Nozīmīgu ieguldījumu latviešu valodas uzturēšanā gan Zviedrijā, gan Vācijā devusi Valentīne Lasmane. Pretēji vairākām ortogrāfijas maiņām Padomju Latvijā (1946–1969), trimdas latvieši turējās pie t.s. Endzelīna pareizrakstības, par normas avotu izmantodami jau 1942 Rīgā izdoto Latviešu valodas krātuves „Latviešu pareizrakstības vārdnīcu”, kas arī līdz 1987 daudzreiz izdota atkārtoti. V. Bērziņa-Baltiņa kopā ar Jāni Bičoli sagatavoja arī „Latviešu valodas vārdnīcu” (1993). Savukārt svarīgs ieguldījums latviskās terminoloģijas nostiprināšanā trimdā ir bijis „Latviešu tehniskās terminoloģijas vārdnīcas” izdevums piecos sējumos (1972–1986) Ernesta Dravnieka redakcijā. Atzīmējot nozīmīgus valodniecības darbu, kopš 1979 tika pasniegta Annas Ābeles piemiņas fonda balva.

Gan ar trimdas valodnieku, gan cittautu kolēģu pūlēm latviešu valoda laikā pēc Otrā pasaules kara tika mācīta vairākās universitātēs Rietumos. Latviešu pašu izglītošanā vislielākā nozīme ir bijusi Stokholmas Universitātei, Rietummičiganas Universitātei, kur darbojās Lalita Muižniece, kā arī Trevora Fennela vadītajiem kursiem Austrālijas universitātēs Adelaidē un Melburnā. Zinātniskiem nolūkiem latviešu valoda tika mācītā arī Bonnas Universitātē, Minsteres Universitātē un dažās citās vietās.

Trimdas valodnieki kopā ar citu zinātņu pārstāvjiem un saviem lietuviešu un igauņu kolēģiem 1968 Amerikā izveidoja Baltijas studiju veicināšanas asociāciju (AABS), kas kopš tā laika ik pa diviem gadiem rīko starptautiskas konferences kādā no ASV vai Kanādas universitātēm. Tajās vienmēr ir bijusi arī valodniecības sekcija. Savukārt Eiropā kopš 1971, Stokholmā, reizi divos gados tika organizēta Baltijas studiju konference Skandināvijā. Tā katru gadu latviešu valodas pētnieki no dažādām zemēm tikās kādā no Eiropas vai Amerikas pilsētām.

Latviešu valodas studijām un pētniecībai īpaša vieta vienmēr ir bijusi arī Lietuvā. Padomju laikā kā mācību priekšmetu to mācīja Viļņas Universitātē, kur kursu vadīja Jons Kabelka, kas sarakstījis gan mācībgrāmatu, gan kopā ar Jonu Balkeviču sagatavojis pirmo latviešu-lietuviešu vārdnīcu (1977). Latviešu valodniecības vēsturei nozīmīgi ir Aļģirda Sabaļauska plašie pētījumi.

Latviešu–igauņu kontaktus gadiem pētījis igauņu valodnieks Lembits Vaba, bet ilggadīgajam Tartu Universitātes profesoram Paulam Aristem ir izcila nozīme latviešu valodnieku izaugsmē 50. un 60. gados, kā arī lībiešu valodas izpētē.

Noteikti pieminami vēl divi valodnieki. Velta Staltmane, kas strādāja Maskavā, radījusi svarīgus darbus latviešu uzvārdu izpētē, bet latviešu valodas vēsturei vērtīgi ir poļu valodnieka Staņislava F. Kolbuševska pētījumi. Tomēr visražīgākais cittautu pētnieks, kas rakstījis gan par gramatikas, gan rakstu valodas vēstures jautājumiem, ir Austrālijas Flindersa Universitātes profesors Trevors Fennels, kas ir publicējis neskaitāmus rakstus un grāmatas, tostarp 17. un 18. gs. latviešu gramatiku un vārdnīcu jaunizdevumus.

Latviešu valodas funkcijas un lietojums padomju režīma laikā sašaurinājās, bet latgaliešu rakstu valoda faktiski tika aizliegta. Jau drīz pēc kara pārtrauca izdot periodiku latgaliski, cita literatūra iznāca ļoti maz, turklāt arī tikai līdz 60. gadu sākumam. Latgaliešu valoda palika vienīgi katoļu baznīcā, kā arī izlokšņu formā kā ikdienas sarunvaloda. Arī latgaliskā pētniecība faktiski bija sašaurināta tikai uz dialektoloģiskiem darbiem. Šai jomā visnozīmīgākais bija Antona Breidaka, Antoņinas Reķēnas devums. Latgaliešu rakstu valodu tomēr uzturēja trimdas latgalieši – gan ar literatūras izdevumiem, gan rakstu krājumu „Acta Latgalica”, gan ar katoļu baznīcu. Redzamākie latgaliešu valodas pētnieki un popularizētāji šais trimdas gados bija Miķelis Bukšs, Jāzeps Lelis, Valdis Zeps u.c.

Vēl smagākā situācijā nonāca lībiešu valoda. Pēc Otrā pasaules kara lībiešu ciemi atradās PSRS pierobežas zonā, kas iegrožoja to attīstību. Valodas runātāji bija devušies gan uz Latvijas pilsētām, gan Rietumiem, tāpēc faktiskais valodas lietojums strauji samazinājās. Arī pētniecība Latvijā praktiski vairs nenotika. Vienīgi Pēteris Dambergs sadarbībā ar igauņu un somu pētniekiem, kā arī Latvijā dzīvojošo Tenu Karmu sagatavoja vairākus manuskriptus, palīdzēja citiem pētniekiem. Arī igauņu un somu valodnieki ik pa brīdim meklēja vēl esošos runātājus, vāca materiālus, tos izdeva un aprakstīja. Ievērojamākie šī laika lībiešu valodas pētnieki – Eduards Vēri, Tīts Reins Vītso, Sepo Suhonens.

20. gs. astoņdesmito gadu vidū, sākoties t.s. perestroikai un atmodas kustībai, latviešu valodai tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Jau kopš 1978 notika „Valodas prakses diena”. Valodas statuss un tās faktiskais lietojums bija viena no pirmajām paceltajām problēmām. Ar sabiedrības un valodnieku pūliņiem tika panākts, ka 1989 pieņēma pirmo Latvijas PSR Valodu likumu, kurā latviešu valodai bija atkal piešķirts valsts valodas statuss. Reāli situācija tomēr sāka mainīties tikai ar Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanu 1991. Pakāpeniski izveidoja valstiskas instances, kas rūpējas par valodas likuma burta un gara realizāciju. Tā izveidoja Valsts (tag. Latviešu) valodas aģentūru, ko vada Jānis Valdmanis, Valsts valodas centru, ko vadījuši Dzintra Hirša, Agris Timuška, Māris Baltiņš, arī Tulkošanas un terminoloģijas centru, ko 2009 pievienoja VVC. Centra ietvaros darbojas Valsts valodas inspekcija, kā arī Latviešu valodas ekspertu komisija, kas regulāri izvērtē dažādus dokumentus, kodificē literārās valodas normas, sniedz atzinumus par dažādiem valodas jautājumiem. Izveidota arī Vietvārdu apakškomisija un Latgaliešu rakstu valodas (agr. ortogrāfijas) apakškomisija, kā arī īpaša Kalendārvārdu ekspertu komisija.

Valsts prezidenta institūcijas pārraudzībā izveidota un vairākkārt atjaunota Valsts valodas komisija. To sākotnēji vadīja dzejniece Māra Zālīte, pašlaik Andrejs Veisbergs. Valodnieki aktīvi iekļāvušies valsts valodas politikas izveidē un realizācijā. Lielākie nopelni te Inai Druvietei, kas ne tikai teorētiski ar rakstiem un grāmatām pamatojusi valodas politikas darbības, bet arī praktiski to realizējusi, būdama gan Saeimas deputāte, gan izglītības un zinātnes ministre. Ar I. Druvietes līdzdalību vai atbalstu veikti daudzi sociolingvistiski pētījumi par latviešu valodas situāciju, tās dažādiem aspektiem.

Latviešu valodas aģentūra šais gados sniegusi konsultācijas par dažādiem valodas jautājumiem, tāpat arī veicinājusi latviešu un arī lībiešu valodas izpēti un popularizēšanu. Te strādā J. Valdmanis, I. Vītola, D. Liepa u.c. Ar LVA finansiālu atbalstu realizēti daudzi projekti – sociolingvistiskas aptaujas, mācībgrāmatas, tulkojošas vārdnīcas, atsevišķi pētījumi, populārzinātniski izdevumi u.c. Ar LVA gādību kopš 2005 atkal iznāk valodas kultūrai veltīts izdevums – „Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi”.

Arī plašākas sabiedrības interese par aktuāliem valodas jautājumiem nav apsīkusi. Nozīmīga loma te Rīgas Latviešu biedrībai, pie kuras izveidota RLB latviešu valodas attīstības kopa (2001). RLB kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju kopš 1998 piešķir Kārļa Mīlenbaha balvu par praktisku devumu valodas kopšanā, kā arī tās popularizēšanu.

Par latviešu valodas terminoloģijas attīstību galvenā atbildība joprojām ir Latvijas Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisijai, kuru neatkarības gados vadījuši Aina Blinkena, Valentīna Skujiņa un Juris Baldunčiks, Māris Baltiņš.

Kādreizējais Latvijas ZA Valodas un literatūras institūts jau 1992 tika sadalīts un no tā Valodas daļas izveidots Latviešu valodas institūts (direktors J. Valdmanis, kopš 2004 – Ilga Jansone ). Tagad šis institūts iekļauts kā struktūrvienība Latvijas Universitātē. LVI šais gados turpināti un realizēti nopietni pētījumi, kuros iesaistījušies gan pieredzējušie (B. Bušmane, O. Bušs, I. Jansone, J. Grigorjevs, A. Stafecka, A. Timuška u.c.), gan arī daudzi jaunās paaudzes valodnieki (A. Trumpa, R. Siliņa-Piņķe, I. Pūtele, I. Indričāne, S. Rapa u.c.). 1996 pabeigta „Latviešu literārās valodas vārdnīca”, atsākta Latvijas vietvārdu vārdnīcas izdošana, , radīta jauna elektroniska „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca”, izdoti divi Latviešu valodas dialektu atlanta sējumi, publicēti daudzu valodnieku rakstu sējumi, strādāts pie citiem projektiem. Pašlaik īpaši aktīvi noris darbs onomastikā, fonētikā, vēsturiskajā leksikogrāfijā, dialektoloģijā. Nozīmīgs notikums ir turpinājumizdevuma „Linguistica Lettica” izdošana, kas iznāk jau kopš 1997. LVI paspārnē ar citu institūciju valodnieku līdzdalību tapuši arī divi nozīmīgi izdevumi – „Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca” (2007) un plašā „Latviešu valodas gramatika” (2013).

Būtiskas izmaiņas notikušas Latvijas Universitātē. Filoloģijas fakultāte apvienota ar bij. Svešvalodu fakultāti, izveidojot Humanitāro zinātņu fakultāti. Bij. Latviešu valodas katedra pārtapusi par divām – Latviešu un vispārīgās valodniecības katedra, kas pārzina mūsdienu latviešu valodas pētījumus, un Baltu valodniecības katedra, kuras locekļi pievērsušies valodas vēstures, dialektoloģijas, citu baltu valodu pētniecībai. Tajās strādā Andra Kalnača, Ilze Lokmane, Lidija Leikuma, Laimute Balode, Pēteris Vanags, Edmunds Trumpa u.c. Latviešu valodai savos pētījumos daudz uzmanības veltījuši arī citi fakultātes valodnieki, kas ikdienā māca ar citām valodām saistītus studiju kursus, piem., Igors Koškins, Andrejs Veisbergs, Maija Brēde, Ineta Balode u.c. LU Filoloģijas fakultātē jau 1991 sāka izdot rakstu krājumu „Baltu filoloģija”, kas tagad pārtapis par starptautisku baltu valodniecības žurnālu. Par regulāru izdevumu kļuvis arī krājums „Valoda: nozīme un forma” (kopš 2009). Angļu nodaļa kopš 2011 izdod žurnālu „Baltic Journal of English Language, Literature and Culture”, kurā atrodams arī pa kādam latviešu valodai veltītam rakstam. Visās LU valodnieciskajās nodaļās ik gadus tiek rīkotas LU zinātniskās konferences sekciju sēdes.

Liepājas Pedagoģiskais institūts (pēc tam akadēmija) 2009 kļuva par Liepājas Universitāti. Arī te turpinās aktīva valodnieciska pētniecība, publicētas grāmatas (B. Laumane, G. Smiltniece, Ieva Ozola, Linda Lauze u.c.), aizstāvētas vairākas doktora disertācijas. Viena no jomām, kam pievērsušies Liepājas valodnieki, ir Dienvidkurzemes valoda dažādos aspektos. Par nozīmīgu notikumu Latvijas mērogā ir kļuvusi gadskārtējā konference „Vārds un tā pētīšanas aspekti”, kuras referāti realizējas rakstu krājumos (kopš 1997). Liepājas Universitātē iedibināta arī Antoņinas Reķēnas vārdbalva (kopš 2000).

Pēc neatkarības atjaunošanas augstākās izglītības iestāde izveidota Rēzeknē – Rēzeknes Augstskola (kopš 2016 Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija). Šeit realizēti daudzi projekti, kas saistīti ar latgaliešu rakstu valodu, ar latgalisko izlokšņu, ar citu valodu lietojumu Latgalē (Sanita Lazdiņa, H. Martens, A. Kļavinska u.c.). Rēzeknē tiek izdots arī humanitāro zinātņu žurnāls „Via Latgalica”, kur publicēti arī raksti valodniecībā. Lielā mērā tieši ar Rēzekni saistīta starptautisko latgalistikas konferenču tradīcijas aizsākšana.

Valodnieciski pētījumi turpinās arī Daugavpils Universitātē. Te līdzās latviešu valodai (V. Šaudiņa, Z. Ikere u.c.) plaši tiek pētīta krievu un citas valodas. Arī Daugavpilī kopš 1991 notiek regulāras starptautiskas konferences un kopš 1994 tiek izdots regulārs rakstu krājums „Valoda dažādu kultūru kontekstā”.

Jauna augstskola izveidota Latvijas rietumos – Ventspils Augstskola. Tajā tiek sagatavoti arī tulki, tāpēc pētniecība saistīta galvenokārt ar kontrastīvajiem pētījumiem (J. Baldunčiks, Dz. Lele-Rozentāle, J. Sīlis u.c.).

Vairāki valodnieki darbojušies Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā – RPIVA, ko 2017 pievienoja Latvijas Universitātei. RPIVA līdz 2016 funkcionēja Bērna valodas pētījumu centrs, kur strādāja Dace Markus, Anna Vulāne un vairāki citi.

Par nozīmīgu latviešu valodas izpētes centru ir kļuvusi LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija, ko ilgus gadus vadījis Andrejs Spektors. Te strādājusi arī M. Baltiņa, strādā Ilze Auziņa, E. Andronova, Inguna Skadiņa u.c. MIL veidojusi Līdzsvarotu mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusu, Lietuviešu-latviešu-lietuviešu paralēlo tekstu korpusu, Latviešu valodas seno tekstu korpusu „Senie”, kas ir neaizstājami palīgi mūsdienīgai un datorizētai latviešu valodas un tās vēstures izpētei. Kopā ar Rēzeknes Augstskolu izveidots Mūsdienu latgaliešu tekstu korpuss. MIL datorizēta K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca”, tiek veidota ļoti plaša vārdnīca Tēzaurs.lv, strādāts pie latviešu valodas tekstu automatizētas analīzes, mašīntulkošanas attīstības un citiem nozīmīgiem projektiem.

Īpaša vieta datorlingvistikas jomā ir 1991 dibinātajam valodu tehnoloģiju uzņēmumam „Tilde”, kas nozīmīgākos panākumus sasniedzis mašīntulkošanas, terminoloģijas, semantikas un korektūras rīku jomā, savā darbībā apvienojot gan zinātnes, gan praktisku risinājumu attīstību.

Plašāku valodniecības pētniecisko projektu realizācija nav iespējama bez Latvijas Zinātnes padomes finansējuma. 1995 izveidoja īpašu letonikas pētījumu programmu, kas aptver daudzas zinātņu nozares. Tās rezultāti tika prezentēti letonikas kongresā (2005). Kopš tā laika kongresi notikuši reizi divos gados.

Latviešu valodas pētniecība un mācīšana citu valstu augstskolās pēc 1991 ir aktivizējusies. To joprojām pasniedz un pēta Lietuvā – Viļņas Universitātē, atjaunotajā Vītauta Dižā Universitātē Kauņā, Šauļu Universitātē un citur. Latviešu valodas izpētē un popularizēšanā vislielāko ieguldījumu devuši Alberts Rosins, Alvīds Butkus, Daļa Kiseļūnaite, Regīna Kvašīte, arī citi valodnieki. Latviešu valodai veltītu rakstu visvairāk ir žurnālos „Baltistica”, „Acta Linguistica Lithuanica”, taču tādi atrodami arī citos izdevumos.

Latviešu valoda tiek mācīta vairākās Polijas augstskolās – Varšavas Universitātē, kur par baltu valodām atbild Aksels Holvūts, Adama Mickeviča universitātē Poznaņā, kur strādā Nikole Naua. Abi valodnieki latviešu valodai veltījuši daudzas no savām publikācijām. Polijā ilgāku laiku iznāca arī izdevums „Linguistica Baltica”, bet tagad tiek izdots jauns žurnāls „Baltic Linguistics”. Daudz publikāciju baltu valodām atrodams arī citā poļu izdevumā „Acta Baltico-Slavica”.

Vācijā ievērojamais baltists Rainers Ekerts Greifsvaldes Universitātē izveidoja pirmo Baltistikas institūtu, kur pašlaik strādā viņa audzēkņi. Latviešu valoda kā mācību priekšmets tiek pasniegta arī Maincas Universitātē, kā ik pa laikam arī dažās citās universitātēs. No latviešu valodas pētniekiem jāpiemin arī Bertolds Forsmans, kas sarakstījis gan gramatiku, gan mācībgrāmatu un vārdnīcu. Ar Pāvela Štola gādību latviešu valoda jau ilgāku laiku tiek mācīta Kārļa Universitātē Prāgā. Jau vairāk nekā 20 gadu latviešu valoda mācīta arī Ungārijā (Budapeštā, Sombathejā). Francijas un Itālijas augstskolās latviešu valoda pasniegta kā mācību kurss, vai arī pētīta. Īpaši pieminams Pizas Universitātes profesora Pjetro U. Dini ieguldījums baltistikā, arī latviešu valodas izpētē. Viņš ir arī žurnāla „Res Balticae” izdevējs un galvenais redaktors. Itālijā kādu laiku iznāca arī žurnāls „Ponto-Baltica”, kurā tāpat bija daudz baltu valodu problemātikai veltītu rakstu. Ziemeļeiropā latviešu valodu pašlaik var studēt Stokholmas Universitātē, Helsinku Universitātē un Sanktpēterburgas Valsts universitātē, kur darbojas ievērojamais latviešu valodas pētnieks Aleksejs Andronovs. Te tika aizsākta arī jauna starptautisku konferenču „Baltu dienas un baltās naktis” tradīcija. Krievijā joprojām tiek izdots rakstu krājums „Balto-slavjanskie issledovanija”. Diemžēl pēc Terjes Matiasena nāves pārtrauktas baltu valodu studijas Oslo Universitātē. Viņa skolnieks Sturla Bergs-Ulsens tāpēc darbību turpina citās valodniecības jomās.

ASV pēc latviešu valodas studiju programmas likvidēšanas Rietummičiganas Universitātē par vienīgo augstskolu, kur var apgūt visas Baltijas valodas, kļuvusi Vašingtonas Universitāte Sietlā, kur baltistikas studijas vada Guntis Šmidhens (Smidchens). Latviešu valodas studijas un pētniecība Japānā pēdējā laikā ir sporādiska, taču nesen radītas iespējas studēt latviešu valodu Ķīnā, Pekinas Svešvalodu universitātē. Ne vienu vien no minētajām studiju programmām ar līdzekļiem vai materiāliem atbalsta arī Latvijas valsts ar Latviešu valodas aģentūras starpniecību.

Valsts valodas likumā ierakstīts, ka „Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Gan latgaliešu sabiedrība, gan vairāki valodnieki (Antons Breidaks, Lidija Leikuma, Anna Stafecka u.c.) ir aktīvi iesaistījušies latgaliešu rakstu valodas normu precizēšanā, kā arī tās popularizēšanā. Svarīgs notikums ir tas, ka Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu ortogrāfijas apakškomisija 2007 apstiprināja atjaunotus latgaliešu rakstības noteikumus. Tie tiek plaši izmantoti latgaliski iespiestajos izdevumos. Latgaliski izdod grāmatas, ik pa brīdim arī periodiskus izdevumus. Valodnieki daudz darījuši arī rakstu valodas modernizēšanā, tās izpētē. Kopš 2004 regulāri notiek starptautiskas latgalistikas konferences, tiek izdoti to materiāli.

Valsts valodas likums nosaka arī, ka „Valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Tomēr salīdzinājumā ar latgaliešu valodu situācija ir būtiski atšķirīga. Nav vairs kopienas, kas lībiešu valodu izmantotu kā ikdienas saziņas līdzekli, faktiski vairs nav lībiešu kā pirmās valodas runātāju. Galvenā uzmanība pievērsta valodas izpētei, tomēr notikušas arī lībiešu valodas normēšanas konferences (1995, 2005), kas ļāvušas nodrošināt lībiešu rakstu valodas tradīcijas pēctecību, radot stabilu pamatu lībiešu rakstu valodas izdevumiem un saskaņotai valodas normēšanai. Izdoti vairāku autoru (Valda Šuvcāne, Kersti Boiko, Zoja Sīle u. c.) mācību līdzekļi lībiešu valodas apguvei. Valodas izpētē daudz darījuši Tīts Reins Vītso, kas sastādījis „Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcu” (2012). Tās sagatavošanā viņam palīdzēja Valts Ernštreits, kurš pētījis arī lībiešu rakstu valodas vēsturi. Savukārt pirmo dažādos avotos balstīto Salacas lībiešu valodas vārdnīcu „Salis-livisches Wörterbuch” (2009) izveidojuši Eberhards Vinklers un Karls Pajusalu. Pēdējais ar pseidonīmu Ķempju Kārlis publicējis arī dzeju krājumu „Salats joug kolm aģa” (Salacas upes trīs krasti), kas ir pirmā grāmata šajā lībiešu valodas dialektā. Lībiešu valodas pētniecībā iesaistījušies arī jaunākās paaudzes igauņu valodnieki, viņu vidū Mīna Norvika, Tūli Tuiska un citi. Kaut lībiešu valoda vairs neskan ikdienā, tās dzīve nav beigusies. Turpinās arī tās izpēte, tiek veidoti lībiešu valodas korpusi, pašlaik aizsākts darbs pie jaunas plašākas lībiešu valodas gramatikas. 2018 izveidots Latvijas Universitātes Lībiešu institūts – pirmā zinātniskā iestāde pasaulē, kuras darbības centrā ir lībieši un viņu mantojums.

Nobeigums

Latviešu rakstu valoda un valodas izpēte ir veikusi ceļu vairāk nekā 400 gadu garumā. Valoda no pirmajiem fragmentāriem un visai neprecīziem pierakstiem izaugusi līdz attīstītai rakstu valodai, kas ir Latvijas valsts valoda, izmantojama daudzveidīgās funkcijās, lietojama arī jaunajās tehnoloģijās. Valodniecība no pirmajiem mēģinājumiem izprast tās struktūru un apkopot tās vārdu krājumu kļuvusi par izvērstu zinātnes nozari, kas pēta valodu visā tās daudzveidībā. Latviešu valoda ir aprakstīta vairākās plašās gramatikās – J. Endzelīna „Latviešu valodas gramatikā” (1951), „Mūsdienu latviešu literarās valodas gramatikā” (1959–1962), „Latviešu valodas gramatikā” (2013), sastādītas plašas vārdnīcas – K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca” (1923–1946), „Latviešu literarās valodas vārdnīca” (1971–1996), publicēti neskaitāmi pētījumi par atsevišķām valodas apakšsistēmām, to vēsturi, dažādiem problēmjautājumiem. Ar izpēti nodarbojas akadēmiski izglītoti speciālisti dažādās Latvijas vietās un institūcijās. Tāpat arī citur pasaulē joprojām ir interese par latviešu valodu. To apgūst un arī pētī daudzās universitātēs Eiropas zemēs un arī citos kontinentos. Daudz ir paveikts, taču arī darāmā netrūkst. No laika nedrīkst atpalikt nedz valoda, nedz zinātne. Attīstās tehnoloģijas, tām ir „jārunā” arī latviski. Latviešu valodai ir jābūt pievilcīgai gan tiem, kas ar to izaug, gan tiem, kas to apgūst kā pieaugušie. Tikai tā būs iespējams pastāvēt mūsdienu izaicinājumiem pārpilnajā pasaulē.

2018. gads (pap., prec. 2020.)

Latvīšu volūdys i volūdnīceibys viesture

Puorsavierīņs

Pēteris Vanags, Dr. habil. philol.

Īvods

Apzeimuojumu „latvīšu volūdnīceiba” ir varams izprast vysaiži. Ar jū var saprast vysu, kas raksteits par latvīšu volūdu. Par „latvīšu volūdnīkim” dajiukti sauc tūs, kas Latvejā nūsadorboj ar sevkurys volūdys izpieti. Reizem ari tūs, kas ir pietejuši latvīšu volūdu cytuos zemēs. Itamā projektā aiz vuordim „latvīšu volūdnīceiba” i juos viesture globojās vysai plašs temu lūks: i latvīšu volūdys, i juos izpietis viesture (nūtikšonys, personys, atseviški izdavumi, vyss, kas tai ci cytaiži ir nūzeimeigs latvīšu volūdys viesturē). Saprūtams, faktu aba škierkļu skaits ir īrūbežuots, izvālāti viņ piec projekta autoru dūmom svareiguokī. Daudz cytys informacejis varams atrast Andreja Bankava i Ilgys Jansonis sagataveitajā enciklopedejā „Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas” (2010).

Projekta ramys ir plašys i laika, i telpys ziņā. Latvīšu volūdys dūtumi fiksāti nu 13. g. s. da pat šudiņdīnys, pietnīki par latvīšu volūdu ir interesiejušīs i Latvejā, i daudzkur cytur pasaulī, svareigys nūtikšonys ari bejušys vysaiduos zemis moluos. Projekta saturs ir plašuoks par šauruo jiedzīņa „latvīšu volūdnīceiba” izpratni, partū ka pīduovoj latgalīšu rokstu volūdys rasšonuos i atteisteibys aprokstu, nav atstuoti nūvuortā vēļ vīnys Latvejis volūdys – lībīšu volūdys – viesturis i pietnīceibys fakti. Tai ir raudzeits apjimt vysaidus volūdys i volūdnīceibys viesturis aspektus, kas godu symtūs veidovuši i veidoj ari šudiņ myusu dīnu latvīša etniskū i lingvistiskū identitati.

Lītūtne pīduovoj laika i telpys ziņā plašu informaceju. Latvīšu volūdnīceibys atteisteibys raksturuošonai ir pīduovuoti četri viesturis periodi nu 13. g. s. da pat šudiņdīnys:

• 1. Latvīšu rokstu volūdys rasšonuos periods (13.–16. g. s.) – kura laikā pasaruoda viņ pyrmuos fiksātuos zinis par latvīšu volūdu, kai ari pyrmī roksti, tok volūdnīcysku dorbu vēļ nav.
• 2. Latvīšu volūdnīceibys agreimais periods (17. g. s.–19. g. s. vyds) – tys ir agreimūs deskriptivūs gramatiku laikmats, kod pakuopeniski laseitys zinis i saprasšona par latvīšu volūdu.
• 3. Latvīšu volūdnīceibys videjais periods (19. g. s. vyds–20. g. s. vyds) – kod volūdys aprokstim lelā mārā soveiga saleidzynomi viesturiskuo metode.
• 4. Latvīšu volūdnīceibys myusu dīnu periods (nu 20. g. s. 60. godu) – ar metodiski daudzveideigu pīeju, kod rodušuos i atsateistejušys vysaidys volūdnīceibys apakšnūzaris, kas apkūpoj i analizej volūdys materialu vysā juo daudzveideibā.

1. Latvīšu rokstu volūdys rasšonuos periods (13.–16. g. s.)

Volūdnīkim nav vīnuota redzīņa, nu kurys šaļts var runuot par „latvīšu volūdu”, kas izaveidovuse nu agruoku volūdys pūsmu, i kod itei volūda izaplatejuse pa vysu myusu dīnu latvīšu volūdys teritoreju. Nu viesturis i arheologejis līceibu zynoms, ka 12.–13. g. s. itamā zemē dzeivovušys austrumbaltu ciļtis – latgali, sieli, zemgali, rītumbalti – kurši, kai ari Baltejis suomu volūdā runojūšī lībīši. Arheologiskuos kulturys atškireibys ir radzamys dareitajūs izrokumūs, a volūdys atškireibys nav nūsokomys, partū ka naeksistej nikaidi itūs ciļšu volūdu pīroksti. Viesturnīki, arheologi, volūdnīki tok ir vīna pruota, ka latvīšu tauteiba i reizē ar tū volūdys kūpeiba veidovusēs apm. 13.–15. godu symtā Livonejis teritorejā, kas vysai leidzeiga mysu dīnu Latvejis apveidim. Piec tradicionaluo volūdnīku redzīņa nūzeimeiguokuo lūma latvīšu volūdys izveidē beja latgaļu ciļts volūdai, kas palyka par pamatu tauteibys volūdai. Cik vacys ir 19.–20. g. s. fiksātuos dialektu i izlūkšņu atškireibys, nav skaidri nūsokoms, partū ka tryukst rokstu līceibu par jūs atteisteibu. Sevkurā ziņā daļa nu jūs ir vacuoka par 16.–17. g. s., kod pīmynātys patskaņu i divskaņu atškireibys storp vyds i augšzemnīku dialektu.

Reizē ar vuocu ekspanseju Baltejā i Livonejis izaveiduošonu pasaruoda ari pyrmī latvīšu volūdys pīroksti. Vysagruokais nu jūs ir fiksāts Indrika Livonejis hronikā (1225–1227), kod latgaļu viersaits Rūsiņš 1212 Cāsu mestru Bertoldu nosaucs par „sovu draugu” (draugum suum). Vuordam ir latiņu volūdys golūtne, tok sakne ir atpazeistama i saskaņ ar myusu dīnu volūdā lītojamū. Leluokū latvīšu volūdys dūtumu daļu 13.–15. g. s. tok veidoj na sugys vuordi, a sovuma vuordi – vītvuordi i personvuordi. Ari jī dūd zinis par volūdu, koč vysai īrūbežuotā apjūmā. 15. g. s. beiguos Reigys amatnīku apvīneibu gruomotuos pasaruoda pyrmī latvīšu volūdys sugysvuordu pīroksti – mate [māte], scewe [sieva], a 16. g. s. pyrmajā pusē ari pyrmī plašuokī lītiškī teksti, kurymūs jau radzama zynoma latvīšu rokstu tradiceja.

Ar itū pošu laiku saistomi ari agruokī sasaglobovušī religiskūs tekstu pīroksti. Vēļ pyrma reformacejis var byut saraksteita t.s. Gisberta tāvreize (1507), ar katuoliskū tradiceju taišni saisteita ari Prusejā mūka Simona Grūnava pīraksteituo tāvreize. Nūzeimeiguokuo lūma latvīšu rokstu volūdys veiduošonā beja luteriskajai reformacejai, kas 1517 suoce izaplateit ari Livonejā. Jau 1525 ir zinis par agruokū gruomotu latvīšu volūdā , kas īspīsta Vuocejā, tok aizturāta tūlaik katuoliskajā Lībekys piļsātā i leidz Reigai tai ari laikam nav datykuse. 16. g. s. 20.–30. godūs Reigā radeiti pyrmī plašuokī religiskī teksti latvīšu volūdā – perikopis, dzīšmu gruomota, katehisms, kas tik vēļ izaplatejuši viņ rūkrokstūs. Tok kaida daļa nu itūs tekstu varēja byut ari īspīsta, kai itū līcynoj 1550 Sebastiana Minstera „Kosmografejā” īlyktuos t. s. Hāzentētera tāvreizis analize. Itei tāvreize ir vacuokais niule zynomais sasaglobovs īspīstais teksts latvīšu volūdā.

Latvīšu zemem piec Livonejis kara (1558–1583) teikūt Leitovys–Pūlejis vaļdeišonā, aizasuoce pretreformacejis darbeibys ar ceņtīnim izplateit katuolismu vīnkuoršajai tautai. Vīns nu itūs ceņtīņu rezultatu beja agruokuo sasaglobovuse gruomota latvīšu volūtā – katuoļu katehisms (1585). Tymā pošā laikā par luterisma nūstyprynuošonu guodova ari Kūrzemis pyrmais hercogs Gothards, ar kura atbolstu izguoja pyrmuo luteraņu bazneicys rūkysgruomota latvīšu volūdā (1586–1587). Leidz ar itim izdavumim var saceit, ka ir izaveidovuse pyrmuo latvīšu rokstu volūdys tradiceja. Tai turpynojās ari 17. g. s. suokuos, kod izīt pyrmuo Reigā latvyski īspīstuo gruomota – luteraņu rūkysgruomotys otrys izdavums (1615). Ir beidzīs latvīšu volūdys suoku alfabetizacejis process – radeita juos pīroksta forma, kas vēļ ir vysai tuoli nu apmīrynūšys.

2. Latvīšu volūdnīceibys agreimais periods (17. g. s.–19. g. s. vyds)

Kab palobuot latvīšu rokstu volūdu, beja napīcīšama lobuoka pošys volūdys sistemys izpratne. 17. g. s. vēļ nabeja eipaši izgleituotu volūdnīku, partū pi lītys jēmēs tī, kam beja vajadzeiba i drupeit teoretiskys saprasšonys. Tī beja goreidznīki, partū ka volūda beja jūs dorba instruments, sovutīs lingvistiskūs zynuošonu minimumu jī beja dabovuši, vuicūtīs latiņu, greku i ari cytys volūdys. Jūs darbeibu var saukt par misionaru volūdnīceibu, leidzeigi kai tys nūtyka Amerikā i cytur uorpus Eiropys, kur kristīteibys izplateišona suocēs ar vītejūs volūdu izavuiceišonu i gramatiku raksteišonu.

Pyrmais, kas atstuojs lingvistiskys pīzeimis par latvīšu volūdys fonetiku i gramatiku, ir Georgs Mancelis , kurs par itū roksta jau sovys rūkysgruomotys „Lettisch Vademecum” (1631) īvodā. Jis ir ari pyrmais, kas izdevs sovpateigu latvīšu volūdys vuiceibu gruomotu treis daļuos – alfabetisku vuocu-latvīšu vuordineicu „Lettus” (1638), kū papyldynoj tematiska vuordineica „Phraseologia Lettica” i desmit sarunys latvīšu volūdā ar tulkuojumim. Tymā pošā laikā (ap 1630) ir radīs pyrmais latvīšu volūdys gramatikys aproksts vuiceibu nūdūmā – Johana Georga Rēhehūzena „Manuductio” , kas izdūts drupeit vāluok (1644).

Tok itei pyrmuo gramatika beja vysai primitiva i napreciza, partū sajēme peļneitu tūreizejuo Kūrzemis superintendenta Paula Einhorna kritiku, nu kuruo „Traktata pret Rēhehūzenu” gon sasaglobovs viņ fragmenta nūroksts. Daudz piļneiguoka izpratne par latvīšu volūdu beja rodusēs Kūrzemē dzymušajam i storp latvīšim dzeivojušajam Kristoforam Fīrekeram , kas atdzejovs daudzys bazneicys dzīsmis, sasagatavejs latvīšu-vuocu vuordineicys manuskriptu, kai ari apkūpovs materialus gramatikai. Itī materiali tyka nazcik cylvāku rūkuos, tok, kū ar jim dareit, vyslobuok saprota tūreizejais Kūrzemis superintendents Heinrihs Ādolfijs , kas ar dažu leidzstruodnīku paleidzeibu sagataveja izdūšonai gramatiku „Erster Versuch” (1685). Jei palyka par pamatu latvīšu volūdys apraksteišonai iz cytim symts godim. Tymā pošā godā ari Georgs Dreselis izdeve sovu, taipat K. Fīrekera materialūs baļsteitū gramatiku „Gantz Kurtze Anleitung” , kas vys tik naatstuoja palīkūšys ītekmis iz latvīšu volūdys izpieti.

Dorbuošonuos ar latvīšu volūdu praktiskā nūdūmā 17. g. s. beja palykuse vysai izplateita. Par tū līcynoj na viņ pīmynātī, a ari cyti sasaglobovušī leksikografiskī i gramatiskī manuskripti. Jūs vydā izceļams Johans Langijs , kura atstuotuo gramatika i vuordineica lelā mārā atspīdynoj tuo laika Lejiskūrzemē runuotū volūdu. Plašu leksikografiskū montuojumu atstuojs ari Reigys muoceituojs Liborijs Depkins – i manuskriptu „Lettisches Wörterbuch” (1703–1704), i vuordineicys paraugškierkļu izdavumu „Vortrab zu einem längstgewünschten Lettischen Wörter-Buche” (1704). Reigā itymā laikmatā izguoja ari div anonimys daudzvolūdu vuordineicys, kuramuos beja ari latvīšu daļa – „Vocabularium” (1688) i „Wörterbuchlein” (1705). 17. g. s. beiguos Dundagys muoceituojs Johans Višmanis izdeve ari pyrmū latvīšu dzejis vuiceibu aba poetiku „Unteutsche Opitz” (1697).

Volūdys izpratnis i aprokstu mierkis beja na viņ sagataveit lobuokus vuiceibu materialus, tok ari palobuot pošu rokstu volūdu. 17. g. s. ir laiks, kod nūtyka nūzeimeigys puormejis, vysvaira raksteibā. Pyrmais raksteibu puorveidova Georgs Mancelis , juo raksteibā tyka īspīstys ari gruomotys. Nu jūs nūzeimeiguokuo ir poša G. Manceļa sprediķu gruomota aba „Postilla” (1654) – pyrmais plašais originalsaceriejums latvīšu volūdā. Kristofors Fīrekers pīduovova vēļ radikaluoku reformu, tok, taišni juos byutiskuos atškireibys deļ nu vuocu raksteibys, jū piļneibā naīvede. Pavysam atškireigu raksteibu nu tradicionaluos izveidova Jānis Reiters , kuram tok nasaroda sekuotuoji. Kod godu symta ūtramā pusē tyka gataveits Beibelis tulkuojums , beja napīcīšama vīnuota i skaidra nūstuoja par raksteibu jamā. Tū ari dabova nazcik t. s. Beibelis komisejis sēdēs (1683–1684), par kurom gon ir viņ natīšys līceibys. Vīnuotuo raksteiba 1685 pasaruodeja na viņ Beibelis izdavumā, tok ari pyrmajā Jelgovā īspīstajā latvīšu gruomotā – jaunajā bazneicys rūkysgruomotā „Vermehretes Lettisches Hand=Buch”.

Beibelis tulkuojums , kū padareja Ernsts Gliks , na viņ īspaidova jaunuos raksteibys izaplateišonu, tys beja ari naatsverams styurakmiņs vysai latvīšu rokstu (i ari runys) volūdai juos tuoluokā atteisteibā. Beibelis leksika, metaforys, frazeologeja, sižeti ir palykuši par neatjamamu latvīšu volūdys i kulturys sastuovdaļu. Piļneigi jauns Beibelis tulkuojums ir izguojs viņ niule (2012).

Ar Beibelis tulkuojumu, it eipaši ar juo puorlobuotū ūtrū izdavumu (1739), latvīšu rokstu volūda beja dabovuse stabilu formu i normys olūtu iz vēļ cytim symts godim. Niule nūzeimeiguokais dorbs beja rokstu volūdys izplateišona i vysaiduošona, kai ari tuoluoka volūdys apraksteišona. Laseitprasmis veicynuošonā nu suoku nūzeime beja jau zvīdru laikā 17. g. s. beiguos dybynuotajom školom Vydzemē, tok eipašu ītekmi iz tū atstuoja hernhutīšu kusteiba , kas izaplateja Vydzemē, suocūt ar 18. g. s. 30. godim. Juos īspaidā laseitprasme i tod ari raksteitprasme palyka par dajiuktu lītu itamā apleicīnē. Nūzeimeiga vīta procesā beja Valmiermuižys školuotuoju seminaram (1738–1745), kas sagataveja pyrmūs školuotuojus zemnīku školom.

18. g. s. popularūs apgaismeibys ideju ītekmē pasaplotynova ari latvīšu rokstu saturs. Latvīšu volūdā nu varēja laseit na viņ par religiskom lītom, bet ari dabuot padūmus zemkūpeibā, lūpkūpeibā, augļkūpeibā, sātys saimisteibā, medicinā. Taišni mediciniska rakstura padūmi atrūnami ari pyrmajā latvīšu volūdā izguojušajā turpynuojumizdavumā „Latviešu Ārste” . Juos tulkuotuojs beja Jākobs Lange. Pasaruodeja pyrmī laiceiguos dailliteraturys izdavumi, kuru autors beja Gothards Frīdrihs Stenders , vysnūzeimeiguokais godu symta latvīšu kulturys darbinīks. Jis sagataveja pyrmū popularū dobys zynuotņu atziņu izdavumu „Augstas gudrības grāmata” (1774).

G. F. Stenders beja na viņ literats, tok ari volūdnīks. Taišni jis ar sovim dorbim „Neue vollständigere Lettische Grammatik” (1761) un „Lettische Grammatik” (1783) radeja pyrmū izsmeļūšuokū latvīšu volūdys aprokstu, jamā īlīkūt ari zinis par izlūksnem, frazeologeju, folkloru i mitologeju. Stendera nūpalns ir ari juo vuordineicys, nu kurūs plotuokuo ir „Lettisches Lexikon” (1788), kuramā autors, izmontuodams jau agruok izguojušuos vuordineicys – Kaspara Elversa „Liber Memorialis Letticus” (1748) i J. Langis vuordineicys (1772–1777), papyldynojūt juos ar cytim materialim, radejs dorbu, kas drūsai kolpova vēļ cytus symts godus.

18. g. s. vysā Eiropā pīauga interese par dažaidu volūdu saleidzynuošonu i varamū radnīceibu. Ari latvīšu volūda pyrmū reizi tyka cytzemu pietnīku viereibys lūkā. Dāņu zynuotnīks Hristjans Frīdrihs Temlers sastuodeja latvīšu volūdys saleidzynomū vuordineicu „Glossarium Letticum” (manuskripts datāts ar 1772). Sovutīs Simons Pēters Pallass Pīterburgā izdeve 200 volūdu saleidzynomū vuordineicu „Sravnitelʹnye slovari vseh jazykov i narečij” (1787–1789; 1790–1791) , kurā īkļauti ari latvīšu volūdys vuordi.

Jau 17. g. s. vydā latvīšu zemis tyka sadaleitys div daļuos, kam datyka dažaidu kulturu īspaids. Vydzemis rītumu daļa, kai ari Kūrzeme palyka ci palyka puorsvorā luteriskys i vuocu kulturys ītekmē, tok Vydzemis austrumu daļa (myusd. Latgola) tyka pūļu kulturys, kai ari katuoļu bazneicys ītekmē. Itam dalejumam beja cīš lela nūzeime ari volūdys viesturē. Ka i Vydzemē, i Kūrzemē centralū vītu ījam vyds dialekta izlūksnis, tod myusd. Latgolā vyds dialekta izlūkšņu nabeja ni. Partū, koč ari ar Georga Elgera prācu beja radeiti daudzi katuoļu dīvkolpuojumam vajadzeigī teksti, kai ari latiņu-pūļu-latvīšu vuordineica „Dictionarium Polono-Latino-Lottauicum” (1683), jī teiri augšzemnīcyskajā volūdys teritorejā tok vaira nabeja dereigi. Partū 18. g. s. aizasuoce jauna tradiceja – latgalīšu rokstu volūda. Pyrmais drūsai zynomais i sasaglobovs izdavums latgaliski ir perikopu kruojums „Evangelio Toto Anno” (1753). Tys, leidzeigi kai daudzi cyti 17. i ari 18. g. s. katuoļu izdavumi latvyski, īspīsts Viļnis jezuitu akademejis aba universitatis tipografejā. 18. g. s. beiguos par nūzeimeigu latgalīšu gruomotu izdūšonys vītu palīk Polocka. Tī īspīsta ari latgalīšu rokstu volūdys viesturē byutiskuo „Wyssa Mocieyba Katoliszka” (1805).

Misionarai darbeibai beja napīcīšami ari lingvistiski materiali. 18. g. s. suokumā ir radeits pyrmais zynomais leksikografiskais rūkroksts, kas satur latgalisku leksisku materiālu – Jana Karigera „Lexicon Lothavicum” . Viļņā izdūta Georga Špungjanska gramatika „Dispositio imperfecti” (1732), kurys volūdā radzamys i lejzemnīku, i augšzemnīku izlūkšņu īzeimis. Pyrmuo latgalīšu gramatika pīraksteita vāluok – juos vacuokais zynomais manuskripts apzeimuots ar Jana Rimkeviča vuordu i 1810. godu, bet īspīsta bez nūruodis iz autoru 1817. Itei poša gramatika, paraksteita ar Tomaša Kosovska vuordu, izdūta ari 1853. Pyrmuo latgalīšu gramatika saraksteita vāluok – juos vacuokais zynomais manuskripts apzeimuots ar J. Rimkeviča vuordu i 1810. godu, a īspīstā formā, paraksteita ar T. Kosovska vuordu, jei pasaruodejuse viņ 1853. Pyrmuo īspīstuo latgalīšu vuordineica, kū sastuodejs Jans Kurmins, izdūta 1858. Dīvamžāļ tuoluokū latgalīšu volūdnīceibys i ari rokstu volūdys atteisteibu iz ilguoku laiku (1864–1904) puortrauce t. s. drukys aizlīgums , kod Vitebskys guberņā beja aizlīgts īspīst gruomotys latvīšu volūdā latiņu burtim. Tok beja ari mieginuojumi aizlīgumu apīt, pīmāram, Gustavs Manteifeļs izdeve kalendaru „Inflantuziemies Łajkagromota” (1861–1871) uorpus gubernis rūbežim, taipat ari gruomotu kontrabanda, kluot vēļ atsateisteja ari rūkroksta literatura.

18. g. s. beiguos vysys latvīšu apdzeivuotuos zemis beja tykušys Krīvejis imperejis sastuovā. Tok tys namaineja asūšū dalejumu div kulturys zonuos, kai ari situaceju Vydzemē i Kūrzemē. Vīnā laikā beja mūdusēs pastyprynuota interese par latvīšu volūdu, ari folkloru. Tys izapaude vysaidūs veidūs. Daudzi luteraņu goreidznīki laseja papyldynuojumus Stendera vuordineicai, kai ari preciziejumus juo gramatikai. Itamā jūmā pyrmais izacēle Kristofs Harders , kas div izdavumūs publicēja sovus papyldynuojumus i lobuojumus Stenderam. Gustavs Bergmanis izdeve pyrmūs latvīšu tautysdzīšmu kruojumus. 19. g. s. suokuos daudzi interesenti ceņtēs apsavīnuot i izveidova Latvīšu literarū (aba draugu) bīdreibu , kas nu dybynuošonys 1824 vysa godu symta garumā beja nūzeimeigs latvīšu volūdys i tautys kulturys izpietis centrys. Seviški aktiva bīdreiba beja sovys darbeibys suoku pūsmā, kod, pīmāram, tyka izvārsta plaša diskuseja par latvīšu raksteibu , kas atspīdynuota bīdreibys izveiduotajā izdavumā „Magazin” . Tys ir pyrmais taišni latvīšu volūdys problematikai veļteitais turpynuojumizdavums, kura materiali ir nūdereigi vēļ šudiņ. Jimā ir roksti i par gramatikys, i leksikys, i ari cytim vaicuojumim. Autoru vydā eipaši pīmynams Juris Bārs – pyrmais latvīts, kas rakstejs par latvīšu volūdu. Latvīšu literaruo bīdreiba izsludynova ari konkursu jaunys gramatikys raksteišonai, kur gon beja padūts tikai vīns dorbs, kas ari tyka izdūts – Heinriha Heselberga „Lettische Sprachlehre” (1841).

Seviški aktivs latvīšu volūdys apraksteituojs 19. g. s. pyrmajā pusē beja Oto Rozenbergers , kurs jau nu 1805 vuiceja latvīšu volūdu atjaunuotajā Tārbatys Universitatē . Itys latvīšu volūdys lektorats pastuovēja da pat 1918, juo golvonais aizdavums beja paleidzēt nuokušajim muoceituojim lobuok izavuiceit draudzis volūdu. O. Rozenbergers gataveja ari materialus latvīšu volūdys vuiceibai. Jimūs pasaruoda ari jaunys atzinis, pīm., pyrmū reizi apraksteitys div ziļbis intonacejis latvīšu volūdā. Jis beja pyrmais, kas raudzeja lītuot jaunū – saleidzynomi viesturiskū metodi gramatikys apraksteišonā, rodūt sovu „Formenlehre der lettischen Sprache in neuer Darstellung” (1848). Tok pamatūs vysys apsavārtuo perioda gramatikys baļstejuos tradicionalajā latiņu gramatikys sistemā, kurys suoku metode beja atrast latiņu volūdys gramatikys kategoreju izsaceišonys veidu ar latvīšu volūdys leidzeklim. Viņ pakuopeniski tyka atkluotys volūdys sovpateiguos īzeimis, kai ari atsvīstys volūdai nasoveigys kategorejis.

Suonim volūdys izzynuošonai i apraksteišonai 19. g. s. pyrmajā pusē pīauga vajadzeiba piec rokstu volūdys tuoluokys veiduošonys i kūpšonys. Piec dzymtnīceibys atceļšonys Kūrzemē (1817) i Vydzemē (1819) pakuopeniski pasaplašynova latvīšu kusteibys breiveiba, interesis, pīauga laseitprasme, reizē ar itū ari napīcīšameiba piec vysaiduokys literaturys latvīšu volūdā. Pasaruodeja atsevišku prīškmatu vuiceibu gruomotys, apjūmeiguoki dailliteraturys tulkuojumi, juridiski teksti, 1822 suoce izīt „Latviešu Avīzes” – pyrmais laikroksts latvīšu volūdā.

Vysu golvonū volūdys kūpšonys dorbu vys dareja vuocu tauteibys goreidznīki, kas, pat dorbuodamīs ar vyslobuokū gribiešonu, naspēja pīnuoceigi tikt ar vysu golā. Suocūt ar 19. godu symta 30. godim, pakuopeniski pīauga ari latvīšu skaits, kas beja gona izgleituoti, kab raksteitu sovim tautys bruolim. Jūs vydā A. Leitāns, A. Līventāls, J. Ruģēns, E. Dinsberģis, ari Kaspars Biezbārdis . Tyvojūtīs godu symta vydam i pīaugūt latvīšu etniskajai pošapziņai, pasalelynova sprīdze storp latvīšim i vuocīšim. Storp vaicuojumim, kas latvīšim palyka aktuali, beja ari latvīšu volūdys vīta i lūma sabīdreibā, juos tuoluoka veiduošona.

Par pagrīzīņa punktu palyka 1856, kod suoce izīt laikroksts „Mājas Viesis”, kai ari Tārbatā izdeve Jura Alunāna dzeju kruojumu „Dziesmiņas”, kuru papyldynova roksts „Kāds vārds par latviešu valodu”. Kritiskuo attīksme pret daudzom paruodeibom leidzšinejā latvīšu rokstu volūdā izsauce osu reakceju nu goreidznīceibys pusis, muoceituojs Gustavs Braže ironiski pīmiņ „Jaunās Latvijas” vuordu, nu kuo radīs vāluok dajiuktais apzeimuojums – jaunlatvīši. Beja suokusēs ceiņa par viersa pajimšonu ari latvīšu volūdys tuoluokūs liktiņu veiduošonā. Sūpluok rokstim presē nūtyka ari pyrmais mieginuojums organizētīs. 1861 Baltejis generalgubernatoram īsnāgti apstyprynuošonai jaunys Latvīšu volūdys i literaturys bīdreibys statuti, kas vys tik natyka apstyprynuoti.

Ituo perioda ceiņu par latvīšu volūdu zynomā mārā vainagova „Pēterburgas Avīžu” izīšona Pīterburgā (1862–1865). Ar itū izdavumu latvīšu volūda suoce ceļu, kab palyktu par modernu i daudzfunkcionalu volūdu.

3. Latvīšu volūdnīceibys videjais periods (19. g. s. vyds–20. g. s. vyds)

19. g. s. pīcdasmytī i sešdasmytī godi ir ari laiks, kod latvīšu volūdys izpiete i apraksteišona daboj modernu i zynuotnisku pamatu. Iz symts godim par voldūšū palīk saleidzynomi viesturiskuo metode. Tūreizejais Jaunaucis, a vāluok Dūbelis muoceituojs i Latvīšu literaruos bīdreibys prezidents Augusts Bīlenšteins jau 1856 publicej sovys puordūmys, kaidai juobyun jaunajai latvīšu volūdys gramatikai, tod ceiteigi struodoj pi juos i ar Krīvejis Keizariskuos zynuotņu akademejis atbolstu 1863–1864 izīt juo dorbs „Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen erklärend und vergleichend dargestellt von A. Bielenstein” div siejumūs. Itys dorbs īvad latvīšu volūdu storptautiskajā zynuotniskajā apritē i ir nūzeimeiguokais faktu olūts da pat Pyrmuo pasauļa kara beigu. A. Bīlenšteins sagatavej ari dorba eisuoku verseju „Lettische Grammatik” (1863) i praktisku vuiceibu gruomotu „Die Elemente der lettischen Sprache” (1866).

Septeņdasmytajūs godūs rūnās ari vajadzeiba piec latvīšu volūdys gramatikys gruomotom pošim latvīšim. Tys saisteits ar tū, ka da ituo vaira pošplyusmai atstuotuos tautškolys nu 1874 Vydzemē i 1875 Kūrzemē daboj styngruokus nūruodejumus i vuiceibu programys. Jamuos paradzāta ari laseišona i raksteišona, kam vajadzeigys ari vuiceibu gruomotys. Pyrmuo izīt jau 1874, tai sekoj ari cytys. Nūzeimeiguokūs 19. g. s. beigu školys vuiceibu gruomotu autori ir M. Kaudzīte, H. Spalviņš, A. Laimiņš, J. Kalniņš. Eipašu vītu itūs gruomotu vydā ījam Andreja Stērstes „Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss” (1879–1880), kas ir pyrmuo latvyski saraksteituo sistematiskuo latvīšu volūdys gramatika i gondreiž treisdesmit godus bejuse plašuokuo i lobuokuo gramatika latvīšu volūdā. Nuokušī itaida veida dorbi ir Jāņa Endzelīna i Kārļa Mīlenbaha kūpdorbi „Latviešu gramatika” i „Latviešu valodas mācība” (1907). Tei ir ari pyrmuo normativuo latvīšu volūdys gramatika, kas ir golvonuo rūkysgruomota latvīšu volūdys vuiceibuos da pat Ūtruo pasauļa kara. Itamā gramatikā ari lītuota taida volūdnīceibys terminologeja, kaidu jū izveidova 1901–1902 nūtykušūs diskuseju i vīnuošonuos rezultatā.

19. g. s. pādejā catūrksnī latvīšu volūdys pietnīceiba grīžās plašumā, rūnās jauni pietejumu vierzīni. Vīns nu jūs ir dialektologeja. Pyrmais izlūksnis aproksts publicāts „Magazīnās” 1863, a pyrmī vysaidys Latvejis vītys apceļoj Augusts Bīlenšteins kūpā ar Kēnigsbergys Universitatis profesoru Adalbertu Becenbergeru , kurs piec tam sagatavej pyrmū plašuokū apsavierīni par latvīšu volūdys izlūksnem „Lettische Dialect=Studien” (1885). 19. g. s. beiguos i 20. g. s. suokuos dialektu pietnīceibā īsasaista ari latvīšu volūdnīki – Jānis Kauliņš , Juris Plāķis i c. Nūzeimeiguokū dorbu padarejuši Jānis Endzelīns kūpā ar Kārli Mīlenbahu, 20. g. s. suokuos apbraukuodami daudzys Latvejis vītys, losūt izlūkšņu materialu. Tys vāluok izmontuots i J. Endzelīna „Lettische Grammatik” (1922–1951), i K. Mīlenbaha suoktajā „Latviešu valodas vārdnīcā” (1923–1946), i cytūs dorbūs.

A. Becenbergers na viņ pieteja latvīšu izlūksnis, apraksteidams ari tūlaik Vuocejai pīdarūšū Kuršu kuopu latvīšu volūdu, jis ari pyrmais pīsagrīze latvīšu volūdys agreimūs rokstu pīminekļu izpietei, tai aizsuokdams ari itū volūdnīceibys jūmu. Jis atkuortuoti izdevs pyrmū latvīšu luteraņu katehismu „Enchiridion” (1875), kai ari kūpā ar A. Bīlenšteinu dzīšmu gruomotu „Undeudsche Psalmen” (1886). Pyrmais nu latvīšu volūdnīku vacūs tekstu volūdai pīsagrīze Pēteris Šmits , kurs rakstejs par G. Manceļa, E. Glika, K. Elversa u. c. autoru volūdys sovpateibom. Sovutīs 1585. gods katuoļu katehisma „Catechismus Catholicorum” faksimilizdavumu pyrmū reizi (1915) izdeve Eduards Volteris .

19. g. s. ūtruo puse ir ari cīš nūzeimeigs pūsmys latvīšu rokstu volūdys palikšonā par modernu i laika praseibom atbylstūšu. Svareigu vītu itymā procesā ījam Reigys Latvīšu bīdreiba (1868). Jei palyka par latvīšu intelektualuos dūmys centru, kur tyka apsprīsti ari ar latvīšu volūdu i juos lītuošonu saisteiti vaicuojumi. Jau nu RLB i juos Zynuotneibys (vāluok – Zineibu) komisejis izveidis suokom viereibys centrā beja latvīšu raksteibys reformys vaicuojums. Atjaunuotā ortografejā publicēja leluokū daļu nu „RLB Zinību komitejas Rakstu krājuma” siejumu, kas izguoja nu 1876. Kruojumā raksteja ari par cytim latvīšu volūdai nūzeimeigim vaicuojumim, tymā vydā vuordu kruojumu i juo atteisteibu. Kūrzemis gubernis golvyspiļsātā 19. g. s. beiguos izguoja „Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas Rakstu krājums” (1890–1901).

Itamā ziņā pyrmū impulsu beja devs jau J. Alunāns ar sovim rokstim i jimūs lītuotajim jaunvuordim. Jam sekova i napuorviertiejamu īguļdejumu rokstu volūdys leksikys paplašynuošonā ar jaunu vuordu kruojumu deve Atis Kronvalds . Daudzi jūs īrūsynuojumi vysu pyrma tyka publicāti Tārbatys studentu izdavumā „Sēta, daba, pasaule” (1860–1893). Ar periodiskūs izdavumu skaita pīaugumu daudzi juo īsacejumi īsavede lītuošonā. Jauni vuordi jaunu jiedzīņu apzeimuošonai beja vajadzeigi napuortraukti, latvīšu rokstu volūdys vuordu kruojums strauji pasaplašynova.

Par jaunu latvīšu volūdys vuordineicu Latvīšu literaruo bīdreiba dūmova nu dybynuošonys, tok da konkreta rezultata daguoja viņ 1872, kod izguoja Kārļa Ulmaņa sagataveituo latvīšu-vuocu vuordineica „Lettisches Wörterbuch” . Ar 1880 izguojušū Gustava Bražis sastuodeitū vuocu-latvīšu daļu juos beja pādejuos vuocu muoceituoju puorraudzeibā izdūtuos latvīšu vuordineicys. Jom i beja i vys vēļ ir zynuotniska nūzeime, tok praktiskai lītuošonai daudz leluoka vierteiba beja tymā pošā 1872 Krišjāņa Valdemāra vadeibā sagataveitajai „Krievu-latviešu-vācu vārdnīcei” . Jamā beja īlykts daudz no jaunuos i aktualuos leksikys. Sovutīs modernuos leksikografejis suociejs beja Jēkabs Dravnieks , kas sastuodeja i svešvuordu i konversacejis, i plašys vuocu-latvīšu (1910) i krīvu-latvīšu (1913) vuordineicys.

Latvīšu rokstu volūdys veiduošonā īsasaisteja na viņ volūdnīki, bet ari rakstnīki, žurnalisti i cytu jūmu darbinīki, kas izalaseja sovys dūmys izsaceit latvyski. Suoce izīt pyrmī literarī žurnali – „Pagalms” (1881–1884), „Austrums” (1885–1906). Saprūtams, redzīni vysim navarēja byut vīnaidi. Periodikā pasaruodeja izdavumu, teatra izruožu i c. volūdys viertiejums i kritika. Izaraiseja pat vysai osys dūmu apmainis, nu kuru īzeimeiguokuo ir t.s. polemika par Raiņa „Fausta” tulkuojumu . Jimā īsasaisteja J. Dravnieks, K. Mīlenbahs i Raiņs.

Ka volūdys i volūdnīceibys vaicuojumi sabīdreibā raiseja interesi, līcynoj ari nazcik popularzynuotnisku saceriejumu. Tai, Jēkabs Velme žurnalā „Austrums” 1885–1888 publicēja divpadsmit „Vēstules par valodniecību” , kuramuos raksteja par volūdu izaceļšonu, atteisteibu, klasifikaceju, volūdys pieteišonu, sovutīs K. Mīlenbahs sagataveja četrus „Daži jautājumi par latviešu valodu” laidīņus (1891–1909), kai ari gruomotu „Teikums” (1898), kas ir nūzeimeigs tuo laika sintaksis teorejis apkūpuojums i skaidruojums i pīzeistams par pamatu latvīšu volūdys sintaksis teorejis atteisteibai.

20. g. s. suokuos RLB Zineibu komiseja otkon atsagrīze pi latvīšu raksteibys reformys problemys. 1904 izaveidova ZK Volūdnīceibys nūdaļu , a 1908 eipašu Ortografejis komiseju, kas tod ari izstruodova jaunū, vēļ myusu dīnuos lītojamū, latvīšu volūdys ortografeju , kurys praktiska īvesšona gon turpynovuos vēļ da godu symta vyda.

Ar drukys aizlīguma atceļšonu 1904 varēja otkon suoktīs ari latgaliskūs izdavumu publiciešona. Tok beja napīcīšama ari modernizāta pareizraksteiba. Jau 1903 Pīterburgā nūtyka nalela apsprīde par latgalīšu rokstu volūdys tuoluokū atteisteibu. Plašuoka apsprīde nūtyka Rēzeknē 1907, jamā pīsadaleja Fraņcs Trasuns , Fraņcs Kemps , Ontons Skrynda , Nikodems Rancāns, Pīters Smeļters i c. Bolstūtīs sanuoksmē nūlamtajā, sovu dorbu „Latwìšu wolúdas gramatika” pabeidze un 1908 izdeve O. Skrynda. Gramatikys pryncypi tyka izmontuoti da jaunuos ortografejis īvesšonys (1929), pakuopeniski puormejūt atseviškys raksteibys normys jau piec 1918 ortografejis apsprīdis.

19. g. s. ir ari lībīšu volūdys fiksiešonys, izpietis i pyrmūs rokstu izdūšonys laiks. Īprīkšejūs godu symtūs lībīšu volūda beja pīmynāta, tok jū nalītuoja kai rokstu volūdu, partū ari nikaidu plašuoku līceibu par jū nav. Viņ 19. g. s. rūnās zynuotniska interese par lībīšim. 1846 Anderss Jūhans Šēgrēns apmeklēja lībīšus kai Kūrzemē, tai ari Vydzemē. Ar itū braucīni jis palyka par pyrmū i ari pādejū volūdnīku, kurs plašuok fiksiejs Salacys lībīšu volūdu. Iz ituos i 1852 ekspedicejis savuoktuo volūdys materiala bazis A. J. Šēgrēns suoce veiduot vuocu-lībīšu vuordineicu. Piec juo nuovis dorbu turpynova Ferdinands Johans Vīdemanis. 1858 jis devēs div nedeļu ekspedicejā pi lībīšu iz Kūrzemi. Bolstūtīs iz A. J. Šēgrēna i poša savuoktajim datim, F. J. Vīdemanis saraksteja pyrmū lībīšu volūdys gramatiku „Livische Grammatik nebst Sprachproben”. Jei kūpā ar lībīšu-vuocu volūdys vuordineicu „Livisch-deutsches und deutsch-livisches Wörterbuch” izguoja 1861 Pīterburgā.

Itymā pošā laikā tūp ari pyrmuos niule zynomuos lībīšu volūdā izguojušuos gruomotys . Juos beja 1863 Londonā atseviškūs siejumūs izdūtī Mateja evaņgeleji Kūrzemis austrumu i rītumu izlūksnē. Pyrmū variantu ir tulkuojs Nika Polmanis, a ūtrū – Jānis Princis vacuokais, kūpā ar dālim. Gruomotys gon beja publicātys volūdu saleidzynuošonys nūdūmā, tok na praktiskai lītuošonai. A iz jūs pamata roduos nuokušais Mateja evaņgeleja izdavums Pīterburgā 1880, kas reizē palyka par pyrmū gruomotu lībīšu volūdā, kas plašuok tykuse ari pošu lībīšu rūkuos. Piec ituo izdavuma gon ilgus godus jaunys gruomotys lībīšu volūdā naizguoja.

20. g. s. pyrmajā godu dasmytā, nasaverūt iz zynomim īrūbežuojumim nu Krīvejis varys īstuožu pusis, latvīšu volūdnīceiba i latvīšu rokstu volūdys lītuojums grīzēs plašumā. Tok viņ Pyrmais pasauļa kars (1914–1918) byutiski puormeja dašamejūs apstuokļus. Nūzeimeiguokais nūtykums naapšaubami beja naatkareigys Latvejis Republikys proklamiešona (1918) i vaļsts izveide. Divdesmit godus (da 1940) latvīšu volūda i volūdnīceiba varēja atsateisteit kvalitativi piļneigi jaunā situacejā – nacionalā vaļstī.

Da Pyrmuo pasauļa kara Latvejā nabeja humanitarys augstškolys, partū latvīšu volūdnīki, kas izgleiteibu beja dabovuši Tārbatys, Pīterburgys, Moskovys ci kaidā cytā universitatē, sovu pietnīcyskū darbeibu turpynova ci nu uorpus Latvejis, ci Latvejā, struodami par školuotuojim. Reizē ar Latvejis Augstškolys (vāluok – Universitatis) nūdybynuošonu (1919) jamā izveidova Filologejis i filozofejis fakultati , kuramā dorbu atroda vairums latvīšu volūdnīku – Jānis Endzelīns , Pēteris Šmits , Juris Plāķis , Ernests Blese , Anna Ābele , Pēteris Ķiķauka i cyti. Pyrmū reizi latvīšu volūdā tyka laseitys lekcejis, sagataveitys zynuotniski pamatuotys vuiceibu gruomotys volūdnīceibā (E. Blese, J. Endzelīns, J. Plāķis, P. Šmits). LU vuiceibspāki turpynova jau īsuoktūs pietejumus, kai ari pīsagrīze jaunim. Jānis Endzelīns publicēja sovu nūzeimeiguokū dorbu „Lettische Grammatik” (1922), kūpā ar Edīti Hauzenbergu-Šturmu turpynova i izdeve K. Mīlenbaha īsuoktū „Latviešu valodas vārdnīcu” (1923–1932) ar papyldu siejumim (1934–1946). J. Endzelīns pīsagrīze ari Latvejis vītvuordu i izlūkšņu materiala apkūpuošonai, taipat ari senejūs pryušu volūdys izpietei. E. Blese pieteja viesturiskūs onomastikys i rokstu pīminekļus, J. Plāķis – vītvuordus, personvuordus, kai ari Kuršu kuopu latvīšu volūdu. Piļneigi jaunu pietnīceibys jūmu īsuoce A. Ābele, izveidojūt eksperimentaluos fonetikys kabinetu. Vuocu volūdys īspaidu latvīšu volūdā plaši apraksteja Jānis Zēvers .

Naatkareibys godūs izauga i dorbu suoce ari jauna volūdnīku paaudze – Edīte Hauzenberga-Šturma , Alvils Augstkalns , Velta Rūķe-Draviņa i cyti. Zynuotnisku rokstu publikacejai roduos speciali izdavumi – „Latvijas Universitates raksti” , „Filologu biedrības raksti” , „Ceļi” . Rokstu volūdys viesturei veļteitys publikacejis atrūnamys ari „Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” . Latvīšu volūdnīki sovus rokstus publicēja ari uorpus Latvejis – Leitovā („Archivum Philologicum”), Italejā ( „Studi Baltici” ), Vuocejā i cytur.

Sovys darbeibys veicynuošonai latvīšu volūdnīki apsavīnoj Latvīšu filologu bīdreibā. Jaunuos paaudzis filologi izveidova ari organizaceju „Ramave” . Tyka izveiduota pyrmuo teiri zynuotniskuo instituceja. Vysupyrma nūdybynova Folklorys kruotuvi (1924), piec tuo 1935 ari atsevišku Latvīšu volūdys kruotuvi , par kurys pyrmū vadeituoju palyka A. Augstkalns.

Reizē ar naatkareigys vaļsts izveidi latvīšu volūda dabova jaunys funkcejis i vaļsts volūdys statusu, koč formali jū nūstyprynova viņ 1932 „Noteikumi par valsts valodu”. Nūzeimeiguokuos izmainis – latvīšu volūda palyka par vaļsts i pošvaļdeibu dorba i dokumentu volūdu, kai ari tyka nūdrūsynuota izgleiteiba latvīšu volūdā vysūs leidzīņūs. Tys naatlīkami praseja īdzeivynuot jau 20. g. s. suokuos īsuoktū ortografejis reformu . Pyrmī lāmumi vaļstiskā leidzīnī tyka pījimti 1920. Tok beja juopījam vēļ nazcik lāmumu, da 1922 vaļsts i pošvaļdeibys īstuodis, kai ari školys puorguoja iz jaunū ortografeju. Kab jū faktiski izavuiceitu, beja napīcīšamys na viņ školu vuiceibu gruomotys, tok ari cyti paleigleidzekli. Nūzeimeiga lūma itamā ziņā beja J. Endzelīna i P. Šmita „Izrunas un rakstības vadonim” (1921), kas tyka izdūts pavysam septenis reizis. Roduos ari cytys rūkysgruomotys i pareizraksteibys vuordineicys. Dīnys prese tok vysuvaira ekonomisku apsvārumu deļ nasasteidze puorīt iz jaunū ortografeju. Viņ formala praseiba „Valsts valodas likumā” (1935) dabova, ka ar 15.05.1936 vysi dīnys laikroksti suoce jū lītuot.

Atsevišku pareizraksteibys normu nūsaceišonā i lītuošonā tok vysi nabeja vīna pruota. Eipaši aktuali beja svešvuordu raksteibys vaicuojumi. Partū atjaunova Ortografejis komiseju, kas itūs vaicuojumus apsprīde, tyka pījimti nazcik oficiali reikuojumi, kas vysupyrma raksteibu vīnkuoršova (1938), a beiguos atsagrīze faktiski pi suoku stuovūkļa (1939, 1940) aba t. s. Endzelīna pareizraksteibys. Taišni itū normu ari kodificēja pyrmuo oficialuo – Latvīšu volūdys kruotivis sagataveituo „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (1942). Tok jai nabeja lamts ilgs myužs. Piec padūmu režima atjaunuošonys jau 1946 tyka veiktys izmainis , atceļūt garumzeimis svešvuordūs i meikstynuotuo ŗ lītuošonu.

Latvīšu volūdai palīkūt par vaļsts volūdu, aktuals beja ari vīnuotys terminologejis vaicuojums vysaiduos nūzarēs. Partū jau 1919 Izgleiteibys ministrejis paspuornē izveidova pyrmū terminologejis komiseju , kas gon dorbovuos viņ da 1921, tok apstyprynova vaira kai 8000 terminu 20 nūzarēs, kas tyka apsprīsti i piec tam izdūti atseviškā „Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā” (1922). Tuoluokajūs naatkareibys godūs vys tik itaidys komisejis vaira nabeja, tok vysaiduos nūzarēs turpynovuos vajadzeigais terminu radeišonys dorbs.

Jaunajā Latvejis vaļstī apsavīnova „treis zvaigznis” – Vydzeme, Kūrzeme i Latgola. Reizē ar itū na viņ Vydzemē i Kūrzemē, tok ari Latgolā lītuotuo latvīšu volūda dabova jaunys funkcejis. Suonim ar latvīšu rokstu volūdu ari „latgalīšu izlūksnei” 1921 tyka dūtys tīseibys oficialai izmontuošonai dorbvedeibā Latgolys teritorejā. Jū suoce lītuot ari par vuiceibu volūdu pamatškolā. Beja steidzeigi vajadzeigys vuiceibu gruomotys. Fraņcs Trasuns izdeve sovu „Łatvišu Vołudas Gramatika del łatgališim” (1921). Nūzeimeigys vuiceibu gruomotys saraksteja Eduards Kozlovskis , Fraņcs Zeps, Sīmanis Svenne.

Volūdnīkim i sabīdreibai tok beja juorysynoj latgalīšu rokstu volūdys normiešonys vaicuojumi. Nūtyka nazcik vysaidu leidzīņu ortografejis apsprīdis (1921, 1923, 1927–1929), i 1929 oficiali apstyprynova „Noteikumus par latgaliešu izloksnes ortogrāfiju”. Bolstūtīs iz jim, komisejis prīškinīks Pīters Strods izstruodova sovu „Pareizraksteibas vōrdneicu” (1933), kas palyka par latgalīšu rokstu volūdys normys olūtu iz ilgim godim. Itaidā ortografejā izdeve gruomotys i periodiku vysu naatkareiguos Latvejis laiku.

Reizē ar vaļsts izveidi sasarūse ari lībīšu volūdys runuotuoji i jūs atbaļsteituoji. Pošu lībīšu vydā izgleituotu volūdnīku nabeja, partū nūzeimeiga lūma beja volūdys tyvuokūs radinīku – igauņu i suomu atbolstam. Jau 1920 Kūrzemi apmeklēja Lauri Ketunens i Oskars Loritss . Tīsa, Latvejis vaļsts oficialuos īstuodis iz jūs darbeibu naratai vērēs ar aizdūmom. Tok ar jūs guodeibu tyka sagataveita pyrmuo lībīšu losomuo gruomota „Ežmi Līvəd lugdəbrōntəz” (1921). Da 1926 ar obeju zynuotnīku prācu izguoja kūpā pīcys itaidys gruomatenis. 1923 nūdybynova Lībīšu savīneibu, par kurys pyrmū prīškinīku palyka Kārlis Stalte , kas 1933–1939 redigēja laikrokstu „Līvli” , paleidzēja L. Ketunenam juo vuordineicys „Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung” (1938) sagataveišonā, kai ari puortulkova lībīšu volūdā Jaunū Dereibu „Ūž testament” (1937, 1942). Aktivi sovys dzymtuos volūdys kūpšonā i populariziešonā īsasaisteja ari školuotuojs Pēteris Dambergs , kas i dorbovuos izdavumā „Līvli”, i sastuodeja „Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast” (Dzymtuos volūdys losomuo gruomota školai i sātai, 1935).

Dreizū volūdu i volūdnīceibys atteisteibu Latvejā 1940 puortrauce Ūtrais pasauļa kars. Padūmu okupacejis i Latvejis inkorporacejis PSRS sekys beja Latvejis Universitatis radikala puorveide, vysu sabīdryskūs organizaceju (Filologu bīdreiba, „Ramave”, RLB) i izdavumu sliegšona, dreiza latvīšu volūdys izstumšona nu oficialuo lītuojuma. 1940–1941 nūtikšonys aizruove leidza ari nazcik īvārojamu volūdnīku dzeiveibys (A. Augstkalns, J. Plāķis). 1941–1944 vuocu okupacejis laikā vēļ turpynova dorbuotīs Latvīšu volūdys kruotuve , tyka izdūta oficialuo „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (1942), nadaudz volūdnīcisku rokstu īspīde žurnalā „Izglītības Mēnešraksts”, tok tys faktiski ari beja vyss.

Sorkonuos armejis tyvuošonuos Latvejai 1944 radeja plašu biegļu kusteibu iz rītumim. Paceli devēs daudzi inteligeņcis puorstuovi, jūs storpā ari pyrma nūzeimeigi volūdnīki – A. Ābele, E. Blese, E. Hauzenberga(-Šturma), V. Rūķe(-Draviņa), kai ari daudzi jaunuokuos paaudzis filologi. Nu volūdnīceibys pilaru Latvejā palyka vīneigi J. Endzelīns. Sovutīs nu Padūmu Savīneibys puorbrauce Jānis Loja , kas beja vysai aktivi dorbovīs PSRS divdasmytajūs i treisdasmytajūs godūs.

Piec Padūmu Savīneibys parauga tyuleņ piec kara tyka puorveiduota i izgleiteibys, i zynuotnis sistema. 1946 nūdybynova Latvejis PSR Zynuotņu akademeju, kuramā pajēme Volūdys i literaturys institutu , kas jau 1945 pi LVU beja izveiduots iz agruokuos bazis Latvīšu volūdys kruotuve . Instituta pyrmais vadeituojs beja J. Endzelīns. Dorbā īsasaisteja jaunuokys paaudzis volūdnīki Valija Dambe , Rūdolfs Grabis , Elfrīda Šmite , Daina Zemzare , A. Ahero, Anna Bergmane, M. Brence, P. Kļaviņš, M. Lepika, E. Šmite, Mērija Saule-Sleine i c.

Tiuleņ piec kara beigu situaceja volūdnīceibai Latvejā beja cīš nalobvieleiga. Padūmu Savīneibā jau nu treisdasmytūs godu par golvonū beja palics pseidozynuotniskais marrisma nūvierzīņs volūdnīceibā, kas eipaši osi grīzēs pret saleidzynomi viesturiskū volūdnīceibu, kas tyka nūsaukta par „buržuazisku”. Vīneigi J. Endzelīna vuorda lelais svors ļuove jam publicēt taidu dorbu kai „Baltu valodu skaņas un formas” (1948). Tok jam tyka dalykti ari „kritiski” piecvuordi. 1950 aprelī J. Endzelīns beja spīsts aizīt nu dorba tūreizejā Latvejis Vaļsts universitatē, tok jau junī marrisms PSRS tyka oficiali „atcalts” i nūtyka atsagrīzšona pi saleidzynūši viesturiskuos metodis. Tod 1951 izguoja J. Endzelīna „Latviešu valodas gramatikas” tulkuojums ar papyldynuojumim, par kū 1958 autors sajēme oficialū Lenina premeju. Jis turpynova dorbu Volūdys i literaturys institutā , izguoja nūzeimeigi pyrmī vuordineicys „Latvijas PSR vietvārdu” siejumi.

Piec J. Endzelīna pīspīdu aizīšonys nu universitatis Latvīšu volūdys katedrys vadeibu puorjēme Arturs Ozols . Pīcdasmytajūs godūs te sovys disertacejis aizstuovēja i suoce laseit lekcejis taidi vāluok īvārojami latvīšu volūdnīki kai Jūlijs Kārkliņš , Marta Rudzīte , Alise Laua , Emīlija Soida i c. Piec Padūmu Savīneibys augstškolu programys parauga suoce laseit atseviškus kursus myusu dīnu literarajā volūdā, literaruos volūdys viesturē i viesturiskajā gramatikā. Pakuopeniski sagataveja ari nazcik vuiceibu leidzekļu.

Latvīšu volūda tyka vuiceita ari pedagogiskajuos augstškoluos – Reigys, Daugavpiļs i Līpuojis pedagogiskajūs institutūs. Volūdnīceibys viesturē leluokuo nūzeime ir taišni pyrmajam – jimā vuicejušīs ci struodovuši, pīm., Antonina Rekēna , Marta Rudzīte , Jānis Rozenbergs , Rasma Grīsle . Tok 1958 jū likvidēja, davīnojūt LVU.

Piec marrisma atceļšonys 1950 volūdnīceibā pakuopeniski pasaplašynova pietejumu lauks, boguotynovuos metodika. Suonim ar saleidzynomi viesturiskū metodi suoce apgiut i izmontuot ari cytys pīejis. Par latvīšu volūdnīceibys golvonū aizdavumu tyka izvierzeiti div leli projekti – myusu dīnu literaruos volūdys gramatika i literaruos volūdys vuordineica. Suocēs latvīšu volūdnīceibys viesturis myusu dīnu periods.

4. Latvīšu volūdnīceibys myusu dīnu periods (nu 20. g. s. 60. godim)

Jau 20. g. s. pīcdasmytūs godu pietejumūs – disertacejuos i publikacejuos – latvīšu volūdnīku viereibys lūkā sūpluok dialektim par golvonū objektu palyka myusu dīnu latvīšu volūda, juos vysaidi aspekti. Metodologiskā ziņā leluokuo nūzeime beja tuo laika krīvu volūdnīceibys ītekmei, kas dominēja PSRS zynuotnē.

(1959, 1962) „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas” saraksteišona i izīšona beja nūzeimeiguokais jaunuo perioda atskaitis punkts. Tys beja pyrmais tik plašs i vyspuseigs pietejums par latvīšu volūdys gramatiskū uzbyuvi jaunuokajūs literaruos volūdys atteisteibys pūsmūs. Ilgus godus MLLVG ir tykuse pīzeita par literaruos volūdys normys olūtu, volūdys kulturys paraugu, kū bolsta apgiutais plašais teoretiskais pamats. Rūdolfa Grabja vadeibā struodova daudzi VLI volūdnīki, jūs vydā Antonija Ahero, Anna Bergmane, Aina Blinkena , Velta Staltmane i cyti. I gramatikys sagataveišonys laikā, i piec juos izīšonys iz juos materiala pamata roduos disertacejis i publikacejis.

Piec ituo normys olūta publikacejis varēja aktivizētīs ari praktiskais literaruos volūdys kūpšonys dorbs. Jū eipaši sekmēja speciala populara izdavuma „Latviešu valodas kultūras jautājumi” īsuokšona 1965. Pavysam da 1993 izguoja 27 laidīni. Izdavuma mierkis beja „sekmēt puormejis literaruos volūdys normuos, kab juos vēļ lobuok atbylstu skaidrys, ekonomiskys, lobskaneigys izteiksmis vajadzeibom”. Juo radeišonā pīsadaleja vairums sova laika volūdnīku, pīm., A. Blinkena , Laimdots Ceplītis , R. Grabis , Konstantīns Karulis , J. Kārkliņš , Melita Stengrevica , Valentīna Skujiņa , i c. Vāluok jim pīsavīnova ari nuokamuos paaudzis specialisti, pīm., Maija Baltiņa , Juris Baldunčiks , Ina Druviete , Sarmīte Lagzdiņa, Jānis Valdmanis i c.

Par nūzeimeigu īguļdejumu literaruos volūdys kūpšonā palyka ari serejis „Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību” izdavumi. Itū 1960 īsuoce nūruodejumi par igauņu, čehu i slovaku, kai ari vuocu eipašvuordu raksteibu. Da ituo izguojuši vaira kai divdesmit serejis biletenu, kas daīmami elektroniski http://www.personvarduatveide.lv .

VLI darbinīki 1966–1976 sagataveja „Latviešu valodas biežuma vārdnīcu” četrūs siejumūs (1976 ari Tamārys Jakubaitis „Latviešu valodas inversā biežuma vārdnīcu”). Sovutīs „Latviešu valodas inverso vārdnīcu” (1970) izstruodova LVU volūdneicys Emīlija Soida i Sarma Kļaviņa .

Latvīšu literaruos volūdys leksikografejis jūmā eipaši svareigi ir 1972–1996 publicātī „Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 8 siejumi 10 gruomotuos. Pi juos radeišonys M. Stengrevicys i Laimdota Ceplīša vadeibā struodovuši daudzi autori – Inese Ēdelmane , Aina Miķelsone, Ārija Ozola, Liene Roze, J. Valdmanis, Ieva Zuicena i cyti. Vuordineica vys vēļ ir svareigs myusu dīnu volūdys normys olūts.

Myusu dīnu latvīšu volūdys pietnīceibai pīsagrīze na viņ VLI darbinīki, tok ari augstsškolu vuiceibu spāki. Sintaksis teorejis izstruoduošonā nūzeimeiga lūma beja puoragri myrušajam Arturam Ozolam . Byutisks īguļdejums latvīšu volūdnīceibys atteisteibā beja ari juo „Latviešu tautasdziesmu valoda” (1961) i „Veclatviešu rakstu valoda” (1965). Gūdynojūt A. Ozola pīmiņu, nu 1965 L(V)U kasgods reikoj storptautiskys zynuotniskys konfereņcis , kas veļteitys vysvysaiduokajim problemu lūkim. LVU Filologejis fakultatis Latvīšu volūdys katedrā nūzeimeigus pietejumus veikuši – Alise Laua fonetikā, leksikologejā i frazeologejā, Jūlijs Kārkliņš sintaksē, Emīlija Soida morfologejā i vuorddarynuošonā, Elmārs Liepa fonetikā, Inta Freimane sintaksē, Reinis Bērtulis saleidzynomajā i viesturiskajā semaņtikā. Jī sagatavejuši daudzys monografejis. 1996 izguoja ari A. Lauys vadeibā izstruoduotuo plašuo „Latviešu frazeoloģijas vārdnīca” .

LVU struodova ari Marta Rudzīte , kas palyka par sova laika īvārojamuokū latvīšu dialektologi, izveidojūt pyrmū vysaptverūšū dorbu „Latviešu dialektoloģija” (1964). Pietejumūs izmontuoti i profesoris pošys, i juos studentu laseitī materiali. Ar dialektologeju saisteitūs pietejumus LVU veice ari Jānis Kušķis , Dzintra Paegle . Krīvu–latvīšu literaturys sakaru studeju kursu LVU ilgus godus laseja latvīšu i krīvu volūdys i kulturys sakaru pietnīks Boriss Infantjevs.

Latvīšu dialektu pietnīceiba turpynovuos ari VLI, kur jau 1956 beja izveiduots Dialektologejis i volūdys viesturis sektors. Juo darbinīki vuoce materialus, publicēja vysaidus pietejumus. Ilgus godus nūtyka dorbs pi „Latviešu valodas dialektu atlanta”, kura 1. siejums „Leksika” izguoja 1999, a 2. siej. „Fonētika” – 2013. Ilgus godus nūtyka dorbs pi „Latviešu valodas dialektu atlanta” , kura 1. siejums „Leksika” izguoja 1999, a 2. siej. „Fonētika” – 2013. Juo izstruodē īguļdeits nazcik paaudžu dialektologu dorbs – suocūt ar J. Endzelīnu, V. Rūķi(-Draviņu), tod Elfrīda Šmite, Milda Graudiņa , vāluok ari Benita Laumane , Brigita Bušmane , Anna Stafecka , Alberts Sarkanis i c. Latvīšu dialektologi īsasaistejuši ari div storptautysku projektu – „Eiropys volūdu atlants” i „Baltu volūdu atlants” radeišonā. Eipaši Latgolys izlūkšņu, kai ari jūs viesturis izpietē izcyla nūzeime ir Ontona Breidaka īguļdejumam.

Cyts byutisks dialektologejis vierzīņs, kas atsateisteja, ir izlūkšņu vuordineicu sastuodeišona. Pyrmuo i vys vēļ vysplašuokuo ir „Ērģemes izloksnes vārdnīca” (1977–1983), kū sagataveja Elga Kagaine i Silvija Raģe . Piec tam izdūtys ari Kolupa (autore Antonina Rekēna ) i Vainižu (Eduards Ādamsons i E. Kagaine) vuordineicys. Kai īcere vys pastuov apvīnuota izlūkšņu vuordineica, 2005 tyka izdūts „Latviešu izlokšņu vārdnīca. Prospekts”.

Suonim ar dialektu leksiku napuortraukti papyldynuota ari VLI vītvuordu kartoteka. Piec J. Endzelīna „Latvijas PSR vietvārdu” (A–O, 1956, 1961) div siejumu izīšonys beja juogaida ilgi godi da 2003, kod izguoja nuokamais Latvejis vītvuordu vuordineicys siejums. Tok vysus godus aktivi pi materiala kruošonys i apstruodis struodovuši V. Dambe, Ojārs Bušs , Laimute Balode , Dzintra Hirša i c. Taišni jī ari ir īvārojamuokī Latvejis onomasti – sovuma vuordu pietnīki, kas publiciejuši ari daudzus rokstus zynuotniskajā i popularajā periodikā.

VLI tyka veikti ari literaruos volūdys viesturis pietejumi. Jau 1961 izguoja cīš nūzeimeigais Dainys Zemzaris dorbs „Latviešu vārdnīcas (līdz 1900. gadam)”. Tyka izdūta A. Bergmanis i A. Blinkenys monografeja par latvīšu raksteibys atteisteibu (1986). Sagataveits ari plašuoks pietejums par morfologejis sistemys viesturi, kur atseviškys nūdalis raksteja A. Blinkena, Daina Nītiņa , Tamāra Porīte , Ruta Veidemane i c., jis div siejumūs izguoja vys tik 2002 i 2007. Izdūti ari daži 17.–18. g. s. rokstu pīminekli, kū izdūšonai gataveja K. Karulis , Kornēlija Pokrotniece i c.

Sevkurys zynuotnis nūzaris atteisteibu veicynoj na viņ atsevišku gruomotu ci rokstu kruojumu, tok it eipaši periodisku izdavumu izīšona. Piec Filologu bīdreibys rokstu sliegšonys ilguoku laiku padūmu režima apstuokļūs itaidu izdavumu nabeja. Viņ 1952 suoc izdūt ZA „Valodas un literatūras institūta rakstus” , kas na vysai regulari izguoja da 1964. Zynuotniskūs rokstus volūdnīceibā publicēja ari „Zinātņu Akadēmijas Vēstis” i atsevišku augstškolu rokstu serejis.

Partū nūzeimeigs nūtykums beja jauna, eipaši baltu volūdom veļteita žurnala „Baltistica” pasaruodeišona 1965, kū izdeve Viļnis Universitate , kas palykuse par nūzeimeiguokū baltistikys centru pasaulī. Jau 1964 Viļņā nūtyka ari pyrmuo tūlaik vyssavīneibys baltistu konfereņce , nu konfereņcem izauga niule vys par 5 godim reikuotais storptautyskais baltistu kongress. I kongresūs, i žurnalā atrūnami daudzu latvīšu volūdnīku vuordi. Sadarbeiba ar Leitovys kolegom vysu laiku ir bejuse cīš nūzeimeiga latvīšu volūdnīku izaugsmei.

Ari Latvejā sūpluok A. Ozola pīminis konfereņcei roduos cyta regulara – Jāņa Endzelīna pīminis konfereņce (nu 1963), kurys materiali gon natyka publicāti. Viņ 1984–1992 reizē ar cytu konfereņču referatim jī īlykti kruojumā „Valodas aktualitātes” .

Piec Latvejis inkorporacejis Padūmu Savīneibā latvīšu volūdys funkcejis i lītuojuma jūmys dreizai sasamazynova, atdūdūt vītu krīvu volūdai. Tok reizē pastuovēja oficiala instituceja, kam beja juoguodoj par latvīšu volūdys tuoluoku izveidi – Latvīšu volūdys terminologejis komiseja , kū izveidova 1946 Zynuotņu akademejis puorraudzeibā. Nu suoku LZA TK pakļauta ZA Prezidejam (1946–1959), vāluok davīnuota LZA Volūdys i literaturys institutam (1959–1992). Nūzeimeiguokī komisejis vadeituoji padūmu laikā beja R. Grabis, A. Blinkena, Valentīna Skujiņa . Pastuoviešonys laikā komiseja ir puorsavāruse i apstyprynovuse lītuošonai terminus vysvysaiduokajuos jūmuos, izdūdūt ap 150 terminu vuordineicu i biletenu.

20. g. s. 60.–80. godūs vysai aktivi struodova ari Līpuojis Pedagogiskuo instituta volūdnīki. Līpuojnīki sagataveja nazcik rokstu kruojumu, publicēja sovus pietejumus cytūs izdavumūs. Eipaši pīmynomi Ilmārs Freidenfelds , A. Rekēna, Gunta Smiltniece , Vaira Strautiņa, Maigone Beitiņa . Sovutīs Daugovpilī 1960 latvīšu volūdys i literaturys specialitati i katedru likvidēja, jū atjaunova viņ 1976. Nu tuo laika ite dorbojās nazcik nūzeimeigu volūdnīku – D. Nītiņa, O. Breidaks, Vilma Šaudiņa , Zaiga Ikere .

Latvīšu volūdnīku davuma apkūpuošonai 1975 izguoja pyrmuo plašuokuo volūdnīceibys dorbu bibliografeja – Dzidrys Barbaris sastuodeituo „Latviešu padomju valodniecība 30 gados. Bibliogrāfisks rādītājs 1945–1975”. Jai sekovuši bibliografiski puorsavierīni vysaidūs turpynuojumizdavumūs.

1967 nūdybynova pyrmū bolvu par zynuotniskim sasnāgumim latvīšu volūdnīceibā – Jāņa Endzelīna premeju (niule vuordbolva), kū LZA vys vēļ padūd. Par juos laureatim bejuši A. Laua, B. Laumane, L. Ceplītis i c.

Ūtrais pasauļa kars latvīšu volūdnīkus sadaleja tymūs, kas palyka, i tymūs, kas devēs trymdā. Aizbrauce Latvejis Universitatis profesori E. Blese, A. Ābele, aizbrauce J. Endzelīna tyvuokuo leidzstruodneica E. Hauzenberga(-Šturma), ari V. Rūķe(-Draviņa), aizbrauce ari cyti tuo laika jaunuokuos paaudzis volūdnīki – Kārlis Draviņš , Leonards Latkovskis , Benjamiņš Jēgers i c. Piec kara jim nabeja vīgli atrast dorbu sovā specialitatē. Daži struodova zamuokūs akademiskūs omotūs ci dareja pat cytus dorbus. Tūmār nu sovu sapynu naatsasaceja. Nu ituos paaudzis vysaugšuok kuope taišni V. Rūķe-Draviņa, dabodama doktora gradu Zvīdrejā i byudama par pyrmū baltu volūdu profesori Stokholmys Universitatē . E. Hauzenberga-Šturma struodova Bonnys Universitatē , E. Blese – Maincys Universitatē , Kārlis Draviņš – Lundys Universitatē. Ari nu tūs latvīšu, kas sovu izgleiteibu dabova jau uorpus Latvejis, izacēle nazcik nūzeimeigi latvīšu volūdys pietnīki, jūs vydā Valdis Zeps , Baiba Metuzāle-Kangere , Jezups Leļs , Alfrēds Gāters , Miķelis Bukšs , Dzintra Bonda i cyti.

Latvīšu volūdnīki trymdā na viņ pieteja volūdu, publicējuos cytu zemu izdavumūs, pīmāram, „Språkliga Bidrag” , „Studi Baltici” i c., tok ari veicynova latvīšu volūdys uzturiešonu trymdys sabīdreibā, popularizēja sovus sasnāgumus, rokstūt vysaidūs latvīšu izdavumūs. Speciali volūdnīceibai beja veļteits atjaunuotais „Ramavis” izdavums „Ceļi” , kas izguoja to naregulari, a ilgus godus. Eipaši volūdys kūpšonai Čikagā 1980–1987 izdeve žurnalu „Vēstis” . Latgalīšu rokstu volūdys problematikai veļteiti roksti tyka īspīsti turpynuojumizdavumā „Acta Latgalica” .

Eipaša nūzeime beja vuiceibu gruomotom, kuru vydā vysnūtureiguokuo beja Valerijis Bērzinis-Baltinis „Latviešu valodas gramatika” . Juos pyrmais izdavums pasaruodeja vēļ 1942 Reigā, tok piec tuo da pat 1987 vēļ pīci izdavumi uorzemēs, kai ari div izdavumi jau otkon Latvejā piec naatkareibys atjaunuošonys. Nūzeimeigu īguļdejumu latvīšu volūdys uzturiešonā i Zvīdrejā, i Vuocejā davuse Valentīne Lasmane. Preteji nazcik ortografejis puormejom Padūmu Latvejā (1946–1969), trymdys latvīši turējuos pi t.s. Endzelīna pareizraksteibys, par normys olūtu izmontuodami jau 1942 Reigā izdūtū Latvīšu volūdys kruotuvis „Latviešu pareizrakstības vārdnīcu” , kas ari da 1987 daudz reižu izdūta atkuortuoti. V. Bērziņa-Baltiņa kūpā ar Jāni Bičoli sagataveja ari „Latviešu valodas vārdnīcu” (1993). Sovutīs svareigs īguļdejums latvyskuos terminologejis nūstyprynuošonā trymdā ir bejs „Latviešu tehniskās terminoloģijas vārdnīcas” izdavums pīcūs siejumūs (1972–1986) Ernesta Dravnieka redakcejā. Atzeimejūt nūzeimeigus volūdnīceibys dorbus, nu 1979 tyka padūta Annys Ābelis pīminis fonda bolva .

I ar trymdys volūdnīku, i cytu tautu kolegu prācu latvīšu volūda laikā piec Ūtruo pasauļa kara tyka vuiceita nazcik universitatēs Rītumūs. Latvīšu pošu izgleituošonā vysleluokuo nūzeime ir bejuse Stokholmys Universitatei , Rītummičiganys Universitatei , kur dorbovuos Lalita Muižniece , kai ari Trevora Fennela vadeitajim kursim Australejis universitatēs Adelaidē i Melburnā. Zynuotniskim nūdūmim latvīšu volūda tyka vuiceita ari Bonnys Universitatē , Minsteris Universitatē i dažuos cytuos vītuos.

Trymdys volūdnīki kūpā ar cytu zynuotņu puorstuovim i sovim lītuvīšu i igauņu kolegom 1968 Amerikā izveidova Baltejis studeju veicynuošonys asociaceju (AABS) , kas nu tuo laika vys piec div godim reikoj storptautyskys konfereņcis kaidā nu ASV ci Kanadys universitašu. Jamuos vysod ir bejuse ari volūdnīceibys sekceja. Sovutīs Eiropā nu 1971, Stokholmā, reizi div godūs tyka organizāta Baltejis studeju konfereņce Skandinavejā . Tai sevkuru godu latvīšu volūdys pietnīki nu vysaidu zemu sasatyka kaidā nu Eiropys ci Amerikys piļsātu.

Latvīšu volūdys studejom i pietnīceibai eipaša vīta vysod ir bejuse ari Leitovā. Padūmu laikā kai vuiceibu prīškmatu jū vuiceja Viļnis Universitatē , kur kursu vadeja Jons Kabelka , kas sarakstejs i vuiceibu gruomotu, i kūpā ar Jonu Balkeviču sagatavejs pyrmū latvīšu-lītuvīšu vuordineicu (1977). Latvīšu volūdnīceibys viesturei nūzeimeigi ir Aļgirda Sabaļauska plašī pietejumi.

Latvīšu-igauņu kontaktus godim pietejs igauņu volūdnīks Lembits Vaba , a ilggadeigajam Tartu Universitatis profesoram Paulam Aristem ir izcyla nūzeime latvīšu volūdnīku izaugsmē 50. i 60. godūs, kai ari lībīšu volūdys izpietē.

Nūteikti pīmynami vēļ div volūdnīki. Velta Staltmane , kas struodova Moskovā, radejuse svareigus dorbus latvīšu uzvuordu izpietē, a latvīšu volūdys viesturei vierteigi ir pūļu volūdnīka Stanislava F. Kolbuševska pietejumi. Tok vysražeiguokais cytu tautu pietnīks, kas rakstejs i par gramatikys, i rokstu volūdys viesturis vaicuojumim, ir Australejis Flindersa Universitatis profesors Trevors Fennels , kas ir publiciejs naskaitomus rokstus i gruomotys, tuo vydā 17. i 18. g. s. latvīšu gramatiku i vuordineicu jaunizdavumus.

Latvīšu volūdys funkcejis i lītuojums padūmu režima laikā sasašaurynova, a latgalīšu rokstu volūda faktiski tyka aizlīgta. Jau dreiž piec kara puortrauce izdūt periodiku latgaliski, cyta literatura izguoja cīš moz, i viņ da 60. godu suoku. Latgalīšu rokstu volūda palyka vīneigi katuoļu bazneicā, kai ari izlūkšņu formā kai kasdīnys sarunvolūda. Ari latgaliskuo pietnīceiba faktiski beja sašaurynuota viņ iz dialektologiskim dorbim. Itamā jūmā vysnūzeimeiguokais beja Ontona Breidaka , Antoninys Rekēnys davums. Latgalīšu rokstu volūdu vys tik uzturēja trymdys latgalīši – i ar literaturys izdavumim, i rokstu kruojumu „Acta Latgalica” , i ar katuoļu bazneicu. Radzamuokī latgalīšu volūdys pietnīki i popularizātuoji itymūs trymdys godūs beja Mikeļs Bukšs, Jezups Leļs , Valdis Zeps i c.

Vēļ gryutuokā situacejā tyka lībīšu volūda. Piec Ūtruo pasauļa kara lībīšu cīmi atsaroda PSRS pīrūbeža zonā, kas īgrūžova jūs atteisteibu. Volūdys runuotuoji beja davušīs i iz Latvejis piļsātom, i Rītumim, partū faktiskais volūdys lītuojums dreiži sasamazynova. Ari pietnīceiba Latvejā praktiski vaira nanūtyka. Vīneigi Pēteris Dambergs sadarbeibā ar igauņu i suomu pietnīkim, kai ari Latvejā dzeivojūšū Tenu Karmu sagataveja nazcik manuskriptu, paleidzēja cytim pietnīkim. Ari igauņu i suomu volūdnīki šaļtim vaicova vēļ asūšūs runuotuojus, vuoce materialus, jūs izdeve i apraksteja. Īvārojamuokī ituo laika lībīšu volūdys pietnīki – Eduards Vēri , Tīts Reins Vītso , Sepo Suhonens .

20. g. s. ostoņdasmytūs godu vydā, suocūtīs t.s. perestroikai i atmūdys kusteibai, latvīšu volūdai tyka pīgrīzta pastyprynuota viereiba. Jau nu 1978 nūtyka „Valodas prakses diena” . Volūdys statuss i juos faktiskais lītuojums beja vīna nu pyrmūs aktualizātūs problemu. Ar sabīdreibys i volūdnīku prācu tyka izpraseits, ka 1989 pījēme pyrmū Latvejis PSR Volūdu lykumu, kurymā latvīšu volūdai beja otkon īdūts vaļsts volūdys statuss. Reali situaceja vys tik suoce puorsameit viņ ar Latvejis faktiskuos naatkareibys atjaunuošonu 1991. Pakuopeniski izveidova vaļstiskuos instaņcis, kas guodoj par volūdys lykuma burta i gora realizaceju. Tai izveidova Vaļsts (tag. Latvīšu) volūdys agenturu , kū voda Jānis Valdmanis , Vaļsts volūdys centru , kū vadejuši Dzintra Hirša, Agris Timuška , Māris Baltiņš , ari Tulkuošonys i terminologejis centru, kū 2009 davīnova VVC. Centra štatā dorbojās Vaļsts volūdys inspekceja, kai ari Latvīšu volūdys ekspertu komiseja, kas regulari izviertej vysaidus dokumentus, kodificej literaruos volūdys normys, dūd atzynumus par vysaidim volūdys vaicuojumim. Izveiduota ari Vītvuordu apakškomiseja i Latgalīšu rokstu volūdys (agr. ortografejis) apakškomiseja, kai ari eipaša Kalendara vuordu ekspertu komiseja.

Vaļsts prezidenta institucejis puorraudzeibā izveiduota i vairuokys reizis atjaunuota Vaļsts volūdys komiseja . Jū nu suoku vadeja dzejneica Māra Zālīte, niule Andrejs Veisbergs . Volūdnīki aktivi īsasaistejuši vaļsts volūdys politikys izveidē i realizacejā. Leluokī nūpalni te Inai Druvietei , kas na viņ teoretiski ar rokstim i gruomotom pamatovuse volūdys politikys darbeibys, tok ari praktiski tū realiziejuse, byudama i Saeimys deputate, i izgleiteibys i zynuotnis ministre. Ar I. Druvietis leidzdaleibu ci atbolstu veikti daudzi sociolingvistiski pietejumi par latvīšu volūdys situaceju, juos vysaidim aspektim.

Latvīšu volūdys agentura itamūs godūs konsultiejuse par vysaidim volūdys vaicuojumim, taipat ari veicynovuse latvīšu i ari lībīšu volūdys izpieti i populariziešonu. Te struodoj J. Valdmanis, I. Vītola, D. Liepa i c. Ar LVA finansialu atbolstu realizāti daudzi projekti – sociolingvistiskys apvaicuošonys, vuiceibu gruomotys, tulkojūšuos vuordineicys, atseviški pietejumi, popularzynuotniski izdavumi i c. Ar LVA guodeibu nu 2005 otkon izīt volūdys kulturai veļteits izdavums – „Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” .

Ari plašuokys sabīdreibys interese par aktualim volūdys vaicuojumim nav apseikuse. Nūzeimeiga lūma te Reigys Latvīšu bīdreibai, pi kurys izveiduota RLB Latvīšu volūdys atteisteibys kūpa (2001). RLB kūpā ar Latvejis Zynuotņu akademeju nu 1998 daškir Kārļa Mīlenbaha bolvu par praktisku davumu volūdys kūpšonā, kai ari juos populariziešonu.

Par latvīšu volūdys terminologejis atteisteibu golvonuo atbiļdeiba vys vēļ ir Latvejis Zynuotņu akademejis terminologejis komisejai, kuru naatkareibys godūs vadejuši Aina Blinkena , Valentīna Skujiņa i Juris Baldunčiks , Māris Baltiņš .

Nazkodejais Latvejis ZA Volūdys i literaturys instituts jau 1992 tyka sadaleits i nu juo Volūdys dalis izveiduots Latvīšu volūdys instituts (direktors J. Valdmanis , nu 2004 – Ilga Jansone ). Niule itys instituts pajimts kai strukturvīneiba Latvejis Universitatē. LVI itymūs godūs turpynuoti i realizāti nūpītni pietejumi, kurymūs īsasaistejuši i pīredziejušī (B. Bušmane, O. Bušs, I. Jansone, J. Grigorjevs , A. Stafecka, A. Timuška i c.), i ari daudzi jaunuos paaudzis volūdnīki (A. Trumpa, R. Siliņa-Piņķe, I. Pūtele, I. Indričāne, S. Rapa i c.). 1996 pabeigta „Latviešu literārās valodas vārdnīca” , atsuokta Latvejis vītvuordu vuordineicys izdūšona, radeita jauna elektroniska „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca”, izdūti div Latvīšu volūdys dialektu atlanta siejumi, publicāti daudzu volūdnīku rokstu siejumi, struoduots pi cytim projektim. Niule eipaši aktivi nūteik dorbs onomastikā, fonetikā, viesturiskajā leksikografejā, dialektologejā. Nūzeimeigs nūtykums ir turpynuojumizdavuma „Linguistica Lettica” izdūšona, kas izīt jau nu 1997. LVI paspuornē ar cytu instituceju volūdnīku leidzdaleibu topuši ari div nūzeimeigi izdavumi – „Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca” (2007) i plašuo „Latviešu valodas gramatika” (2013).

Byutiskys puormejis nūtykušys Latvejis Universitatē . Filologejis fakultate apvīnuota ar bej. Svešvolūdu fakultati, izveidojūt Humanitarūs zynuotņu fakultati. Bej. Latvīšu volūdys katedra palykuse par divejom – Latvīšu i vyspuoreiguos volūdnīceibys katedra, kas puorzyna myusu dīnu latvīšu volūdys pietejumus, i Baltu volūdnīceibys katedra, kurys lūcekli pīsagrīzuši volūdys viesturis, dialektologejis, cytu baltu volūdu pietnīceibai. Jamuos struodoj Andra Kalnača , Ilze Lokmane , Lidija Leikuma , Laimute Balode , Pēteris Vanags , Edmunds Trumpa i c. Latvīšu volūdai sovūs pietejumūs daudz viereibys veļtejuši ari cyti fakultatis volūdnīki, kas kasdīnā vuica ar cytom volūdom saisteitus studeju kursus, pīm., Igors Koškins , Andrejs Veisbergs , Maija Brēde , Ineta Balode i c. LU Filologejis fakultatē jau 1991 suoce izdūt rokstu kruojumu „Baltu filoloģija” , kas niule palics par storptautysku baltu volūdnīceibys žurnalu. Par regularu izdavumu palics ari kruojums „Valoda: nozīme un forma” (nu 2009). Angļu nūdaļa nu 2011 izdūd žurnalu „Baltic Journal of English Language, Literature and Culture”, kurā atrūnams ari pa kaidam latvīšu volūdai veļteitam rokstam. Vysuos LU volūdnīcyskajuos nūdaļuos kas gods teik reikuotys LU zynuotniskuos konfereņcis sekceju sēdis.

Līpuojis Pedagogiskais instituts (piec tam akademeja) 2009 palyka par Līpuojis Universitati . Ari te turpynovuos aktiva volūdnīcyska pietnīceiba, publicātys gruomotys (B. Laumane, G. Smiltniece, Ieva Ozola , Linda Lauze i c.), aizstuovātys nazcik doktora disertacejis. Vīna nu jūmu, kam pīsagrīzuši Līpuojis volūdnīki, ir Dīnvydkūrzemis volūda vysaidūs aspektūs. Par nūzeimeigu nūtykumu Latvejis mārūgā ir palykuse godskuortejuo konfereņce „Vārds un tā pētīšanas aspekti” , kurys referati realizejās rokstu kruojumūs (nu 1997). Līpuojis Universitatē īdybynuota ari Antoninys Rekēnys vuordbolva (nu 2000).

Piec naatkareibys atjaunuošonys augstuokuos izgleiteibys īstuode izveiduota Rēzeknē – Rēzeknis Augstškola (nu 2016 Rēzeknis Tehnologeju akademeja). Ite realizāti daudzi projekti, kas saisteiti ar latgalīšu rokstu volūdu, ar latgaliskūs izlūkšņu, ar cytu volūdu lītuojumu Latgolā ( Sanita Lazdiņa , H. Martens, A. Kļavinska i c.). Rēzeknē teik izdūts ari humanitarūs zynuotņu žurnals „Via Latgalica” , kur publicāti ari roksti volūdnīceibā. Lelā mārā taišni ar Rēzekni saisteita storptautyskūs latgalistikys konfereņču tradicejis suokšona.

Volūdnīcyski pietejumi turpynojās ari Daugovpiļs Universitatē . Te sūpluok latvīšu volūdai (V. Šaudiņa, Z. Ikere i c.) plaši teik pieteita krīvu i cytys volūdys. Ari Daugovpilī nu 1991 nūteik regularys storptautyskys konfereņcis i nu 1994 teik izdūts regulars rokstu kruojums „Valoda dažādu kultūru kontekstā” .

Jauna augstškola izveiduota Latvejis rītumūs – Ventspiļs Augstškola . Jamā teik sagataveiti ari tulki, partū pietnīceiba saisteita golvonūkuort ar kontrastivajim pietejumim (J. Baldunčiks, Dz. Lele-Rozentāle, J. Sīlis i c.).

Nazcik volūdnīki dorbovušīs Reigys Pedagogejis i izgleiteibys vadeibys akademejā – RPIVA, kū 2017 davīnova Latvejis Universitatei. RPIVA da 2016 funkcionēja Bārna volūdys pietejumu centrys, kur struodova Dace Markus , Anna Vulāne i daudzi cyti.

Par nūzeimeigu latvīšu volūdys izpietis centru ir palykuse LU Matematikys i informatikys instituta Muoksleiguo intelekta laboratoreja , kū ilgus godus vadejs Andrejs Spektors . Te struodovuse ari M. Baltiņa, struodoj Ilze Auziņa , E. Andronova, Inguna Skadiņa i c. MIL veidovuse Leidzsvoruotu myusu dīnu latvīšu volūdys tekstu korpusu , Lītuvīšu-latvīšu-lītuvīšu paralelūs tekstu korpusu , Latvīšu volūdys senejūs tekstu korpusu „Senie” , kas ir naaizstuojami paleigi myusdīneigai i datorizātai latvīšu volūdys i juos viesturis izpētei. Kūpā ar Rēzeknis Augstškolu izveiduots Myusu dīnu latgalīšu rokstu volūdys tekstu korpuss . MIL datorizāta K. Mīlenbaha i J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca” , teik veiduota cīš plaša vuordineica Tēzaurs.lv, struoduots pi latvīšu volūdys tekstu automatizātys analizis, mašyntulkuošonys atteisteibys i cytim nūzeimeigim projektim.

Eipaša vīta datorlingvistikys jūmā ir 1991 dybynuotajam volūdu tehnologeju uzjāmumam „Tilde”, kas nūzeimeiguokūs panuokumus sasniedzs mašyntulkuošonys, terminologejis, semantikys i korekturys reiku jūmā, sovā darbeibā apvīnojūt i zynuotnis, i praktisku rysynuojumu atteisteibu.

Plašuoku volūdnīceibys pietnīcyskūs projektu realizaceja nav varama bez Latvejis Zynuotnis padūmis finansiejuma. 1995 izveidova eipašu letonikys pietejumu programu, kas apjam daudzys zynuotņu nūzaris. Juos rezultati tyka prezentāti letonikys kongresā (2005). Nu tuo laika kongresi nūtykuši reizi div godūs.

Latvīšu volūdys pietnīceiba i vuiceišona cytu vaļstu augstškoluos piec 1991 ir aktiviziejusēs. Jū vys vuica i pietej Leitovā – Viļnis Universitatē , atjaunuotajā Vītauta Dižuo Universitatē Kauņā, Šauļu Universitatē i cytur. Latvīšu volūdys izpietē i populariziešonā vysleluokū īguļdejumu davuši Aļberts Rosins , Aļvids Butkus , Daļa Kiseļūnaite , Regina Kvašīte , ari cyti volūdnīki. Latvīšu volūdai veļteitu rokstu vysvaira ir žurnalūs „Baltistica” , „Acta Linguistica Lithuanica” , tok taidi atrūnami ari cytūs izdavumūs.

Latvīšu volūda teik vuiceita nazcik Pūlejis augstškoluos – Varšavys Universitatē , kur par baltu volūdom atbiļd Aksels Holvūts , Adama Mickeviča universitatē Poznaņā, kur struodoj Nikole Naua . Obeji volūdnīki latvīšu volūdai veļtejuši daudzys nu sovu publikaceju. Pūlejā ilguoku laiku izguoja ari izdavums „Linguistica Baltica” , a niule teik izdūts jauns žurnals „Baltic Linguistics” . Daudz publikaceju par baltu volūdom atrūnams ari cytā pūļu izdavumā „Acta Baltico-Slavica” .

Vuocejā īvārojamais baltists Rainers Ekerts Greifsvaļdis Universitatē izveidova pyrmū Baltistikys institutu, kur pošlaik struodoj juo audziekni. Latvīšu volūda kai vuiceibu prīškmats teik pīduovuota ari Maincys Universitatē , kai ari šaļtim dažuos cytuos universitatēs. Nu latvīšu volūdys pietnīku juopīmiņ ari Bertolds Forsmans , kas sarakstejs i gramatiku, i vuiceibu gruomotu i vuordineicu. Ar Pāvela Štola guodeibu latvīšu volūda jau ilguoku laiku teik vuiceita Kārļa Universitatē Pragā. Jau vaira kai 20 godu latvīšu volūdu vuica ari Ungarejā (Budapeštā, Sombathejā). Francejis i Italejis augstškoluos latvīšu volūda padūta kai vuiceibu kurss, ci ari pieteita. Eipaši pīmynams Pizys Universitatis profesora Pjetro U. Dini īguļdejums baltistikā, ari latvīšu volūdys izpietē. Jis ir ari žurnala „Res Balticae” izdeviejs i golvonais redaktors. Italejā kaidu laiku izguoja ari žurnals „Ponto-Baltica”, kurā taipat beja daudz baltu volūdu problematikai veļteitu rokstu. Zīmeļeiropā latvīšu volūdu niule var studēt Stokholmys Universitatē , Helsinku Universitatē i Sanktpīterburgys Vaļsts universitatē , kur dorbojās īvārojamais latvīšu volūdys pietnīks Aleksejs Andronovs . Te tyka aizsuokta ari jauna storptautysku konfereņču „Baltu dienas un baltās naktis” tradiceja. Krīvejā vys teik izdūts rokstu kruojums „Balto-slavjanskie issledovanija” . Dīmžāļ piec Terjis Matiasena nuovis puortrauktys baltu volūdu studejis Oslo Universitatē . Juo škoļnīks Sturla Bergs-Ulsens partū darbeibu turpynoj cytuos volūdnīceibys jūmuos.

ASV piec latvīšu volūdys studeju programys likvidiešonys Rītummičiganys Universitatē par vīneigū augstškolu, kur var īsavuiceit vysys Baltejis volūdys, palykuse Vašingtonys Universitate Sietlā, kur baltistikys studejis voda Guntis Šmidhens. Latvīšu volūdys studejis i pietnīceiba Japuonā pādejā laikā ir sporadiska, tok napaseņ radeitys īspiejis studēt latvīšu volūdu Kinā, Pekinys Svešvolūdu universitatē. Na vīnu viņ nu pīmynātūs studeju programu ar leidzeklim ci materialim atbolsta ari Latvejis vaļsts ar Latvīšu volūdys agenturys storpnīceibu.

Vaļsts volūdys lykumā īraksteits, ka „Vaļsts nūdrūsynoj latgalīšu rokstu volūdys kai viesturiska latvīšu volūdys paveida saglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu”. I latgalīšu sabīdreiba, i vairuoki volūdnīki (Ontons Breidaks, Lideja Leikuma, Anna Stafecka i c.) ir aktivi īsasaistejuši latgalīšu rokstu volūdys normu preciziešonā, kai ari juos populariziešonā. Svareiga nūtikšona ir tei, ka Vaļsts volūdys centra Latvīšu volūdys ekspertu komisejis Latgalīšu ortografejis apakškomiseja 2007 apstyprynova atjaunuotus latgalīšu raksteibys nūsacejumus. Jī teik plaši izmontuoti latgaliski īspīstajūs izdavumūs. Latgalīšu rokstu volūdā izdūd gruomotys, šaļtim ari periodiskus izdavumus. Volūdnīki daudz darejuši ari rokstu volūdys moderniziešonā, juos izpietē. Nu 2004 regulari nūteik storptautyskys latgalistikys konfereņcis , teik izdūti jūs materiali.

Vaļsts volūdys lykums nūsoka ari, ka „Vaļsts nūdrūsynoj lībīšu volūdys kai pyrmīdzeivuotuoju (autohtonu) volūdys saglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu”. Tok saleidzynuojumā ar latgalīšu rokstu volūdu situaceja ir byutiski atškireiga. Nav vaira kūpīnys, kas lībīšu volūdu izmontuotu kai kasdīnys sazinis leidzekli, faktiski vaira nav lībīšu kai pyrmuos volūdys runuotuoju. Golvonuo viereiba pīgrīzta volūdys izpietei, tok nūtykušys ari lībīšu volūdys normiešonys konfereņcis (1995, 2005), kas ļuovušys nūdrūsynuot lībīšu rokstu volūdys tradicejis piecteceibu, rodūt stabilu pamatu lībīšu rokstu volūdys izdavumim i saskaņuotai volūdys normiešonai. Izdūti vairuoku autoru (Valda Šuvcāne, Kersti Boiko, Zoja Sīle u. c.) vuiceibu leidzekli lībīšu volūdys apgivei. Volūdys izpietē daudz darejuši Tīts Reins Vītso , kas sastuodejs „Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcu” (2012). Juos sagataveišonā jam paleidzēja Valts Ernštreits , kurs pietejs ari lībīšu rokstu volūdys viesturi. Sovutīs pyrmū vysaidūs olūtūs baļsteitū Salacys lībīšu volūdys vuordineicu „Salis-livisches Wörterbuch” (2009) izveidovuši Eberhards Vinklers i Karls Pajusalu . Pādejais ar pseidonimu Ķempju Kārlis publiciejs ari dzeju kruojumu „Salats joug kolm aģa” (Salacys upis treis krosti), kas ir pyrmuo gruomota itymā lībīšu volūdys dialektā. Lībīšu volūdys pietnīceibā īsasaistejuši ari jaunuokuos paaudzis igauņu volūdnīki, jūs vydā Mīna Norvika , Tūli Tuiska i cyti. Koč lībīšu volūda vaira naskaņ kasdīnā, juos dzeive nav beigusēs. Turpynojās ari juos izpiete, teik veiduoti lībīšu volūdys korpusi, niule suokts dorbs pi jaunys plašuokys lībīšu volūdys gramatikys. 2018 izveiduots Latvejis Universitatis Lībīšu instituts – pyrmuo zynuotniskuo īstuode pasaulī, kurys darbeibys centrā ir lībīši i jūs montuojums.

Nūbeigums

Latvīšu rokstu volūda i volūdys izpiete ir īveikuse ceļu vaira kai 400 godu garumā. Volūda nu pyrmūs fragmentaru i vysai naprecizu pīrokstu izauguse da atteisteitys rokstu volūdys, kas ir Latvejis vaļsts volūda, izmontojama daudzveideiguos funkcejuos, lītojama ari jaunajuos tehnologejuos. Volūdnīceiba nu pyrmūs mieginuojumu izprast juos strukturu i apkūpuot juos vuordu kruojumu palykuse par izvārstu zynuotnis nūzari, kas pietej volūdu vysā juos daudzveideibā. Latvīšu volūda ir apraksteita nazcik plašuos gramatikuos – J. Endzelīna „Latviešu valodas gramatikā” (1951), „Mūsdienu latviešu literarās valodas gramatikā” (1959–1962), „Latviešu valodas gramatikā” (2013), sastuodeitys plašys vuordineicys – K. Mīlenbaha i J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca” (1923–1946), „Latviešu literārās valodas vārdnīca” (1971–1996), publicāti naskaitomi pietejumi par atseviškom volūdys apašksistemom, jūs viesturi, vysaidim problemvaicuojumim. Ar izpieti nūsadorboj akademiski izgleituoti specialisti vysaiduos Latvejis vītuos i institucejuos. Taipat ari cytur pasaulī vys ir interese par latvīšu volūdu. Jū apgiust i ari pietej daudzuos universitatēs Eiropys zemēs i ari cytūs kontinentūs. Daudz ir padareits, tok ari doromuo natryukst. Nu laika nadreikst atpalikt ni volūda, ni zynuotne. Atsateista tehnologejis, jom ir „juorunoj” ari latvyski. Latvīšu volūdai ir juobyun pīviļceigai i tim, kas ar jū izaug, i tim, kas jū īsavuica kai pīaugušī. Viņ tai byus varams pastuovēt myusu dīnu izaicynuojumu puorpylnajā pasaulī.

2018. god (pap., prec. 2020.)

Leț kīeltieud istōrij

Iļvaņtlimi

Pēteris Vanags, Dr. habil. philol.

Sizzõljūodimi

Sõņḑi „leț kīeltieud” võib mȯistõ setmiņ vīțõ. Sīekõks võib mȯistõ ammõ, mis um kēratõd iļ lețkīel. „Leț kīeltieudmīedõks” nutābõd nēḑi, kis Lețmōl jelābõd ikštäuž mingiz kīel tuņšlimizõks. Vaišti ka nēḑi, kis ātõ lețkīeldõ tuņšlõnd mūši mōši. Sīes projekts sõnād „leț kīeltieud” ja sīe istōrij tǟtõbõd setmiņ lețkīel ja sīe sīe tuņšlimizistōrij arīdi: suggimiži, rovšti, ulzandõkši – ammõ, mis īd agā tuoiz pūolst um tǟdzi lețkīel istōrij pierāst. Tieutõb ažā, faktõd agā kērad lug äb ūo ilm lopāndõkst, täsā ātõ nǟdõb set seļļizt, mis projekt autord mīelstõ ātõ amā tǟdzizt. Pǟgiņ um lieudtõb ka Andrejs Bankavs ja Ilga Jansone entsiklopēdijst „Kīeltieud Lețmōl: faktõd ja biografijd” (2010).

Projekt um ovār nei āiga, ku ka rūim pūolst. Tieut iļ lețkīel um lieudtõb jõvā 13. āigastsadāst tämpiz sōņõ. Tuņšlijizt ātõ tundõnd interesõ iļ lețkīel nei Lețmōl, ku ka mūši mōīlmas. Ka tǟdzizt suggimizt ātõ suggõnd setmiņ kūožis. Projekt sižāli um jo laigā äbku ōdõz „leț kīeltieud”, sīest se nīžõb ka iļ latgal kērakīel suggimiz ja kazāntimiz. Sīejūs tǟdõlpanmiz alā ātõ vȯnnõd ka vel īd Lețmō kīel – līvõkīel – istōrij ja tuņšlimiz arād, laz kil irdistiz ne ātõ vȯnnõd „sūomõ-ugrõd kīeltieud” jaggõks. Nei um kōļdõd īdskubs vaņtlõ nēḑi kīel ja kīeltieud istōrij arīdi, mis āigastsadād āigal ātõ tǟtõnõd ja ka ni tǟtõbõd tämpiz letļiz rov ja kīel identitāt.

Leț kīeltieud istōrij sīes iļvaņtlimizõs um jagdõd nēļaks periōdõks, mis eļkõbõd kīel ja kīeltieud kazzimiz:

• 1. Leț kērakīel suggimiz periōd (13.–16. ā.s.) – sīel āigal suggõbõd set ežmizt tieutõd iļ lețkīel ja ežmizt kērad, bet tīe kīeltieud arāl vel äb ūo irgõn.
• 2. Leț kīeltieud varāli periōd (17. ā.s.–19. ā.s. sidām) – se um varālizt deskriptīvizt gramatīkõd āiga, ku sam samīņ īdõkubbõ saitõ kuoŗdõd tieutõd ja mūoštami iļ lețkēļ.
• 3. Leț kīeltieud sidāmi periōd (19. ā.s. sidām – 20. ā.s. sidām) – sīel āigal kīel tuņšlimizt pierāst amā irdi um aigiji istōrili metōd.
• 4. Leț kīeltieud tämpi periōd (20. ā.s. 60. āigastõd sidāmõst) – metōdõd pūolst rikāz periōd, ku ātõ suggõnd ja kazzõnd kīeltieud alliztarād, mis kuoŗŗõbõd īdõkubbõ setmiņvīțlimiži kīel ovātidi ja tarmõbõd nänt analīz.

1. Leț kērakīel suggimiz periōd (13.–16. ā.s.)

Kīeltieudmīedõn pūtõb īti arrimi iļ sīe, mis irgstõ võib rõkāndõ iļ „lețkīel”, mis um suggõn jedmõližist kīel variantist, ja kunā se kēļ um tund ämži kūožiz tämpiz Lețmōl. Istōrijst ja arheologijst tīedam, ku 12.–13. ā.s. täs ātõ jellõnd mōgõrbaltõd rovd– latgal, sēļõd, zemgald, vežgõrbaltõd – kuršõd, ja līvlizt, kīen kēļ um Valdamiersūomõ kīelaimst. Arheologližis ulzkōvamižis ātõ nǟdõb īžkizt kultūrd, bet kīel vaitõ um lǟlam mȯistõ, sīest ku äb ūotõ lieudtõb mingizt nänt rovd kīel ilzkēratõkst. Istōrij tuņšlijizt, arheologõd, kīeltieudmīed sīegid ātõ īdsmīels, ku leț rovz ja sīe kīelkubgõn um suggõn 13.–15. āigastsadās Līvõmōl agā Livonijs. Kīeltieudmīed irdiz aŗŗimiz pierrõ lețkīel suggimizõs amā tǟdzi jag vȯļ latgal rov kīelõn, mis sai lețkīel alīzõks. Kui vanād ātõ mõitõkst 19.–20. ā.s. ilzkēratõd dialektõd vail, äb või sieldõ kītõ, sīestõ pūtõb kērātõd kīel ovātidi. Vizāstiz võib kītõ, ku ikš jag nēšti ātõ vaņīmõd äbku 16.–17. ā.s. – jõvā sīel āigal um tǟdõl pandõd, ku eņtškillijizt ja kōdkillijizt sidāmizõs ja iļļimizõs dialekts ātõ mõitizt.

Īdskubs saksād tulmizõks ja Līvõmō suggimizõks sugīzt ka ežmizt kēratõd kīel nägțõbõd. Amā vaņīmi nēšti um perīņ Indrõk Līvõmō kronīkst (1225–1227), ku latgal pēļinikā Rūsiņš 1212. āigasts nutāb Cēsis mestõr Bertold „eņtš sõbrāks” (draugum suum). Sõnān kil um latīņ kīel lopāndõks, bet tõv um nǟdõb ja um seļļi īž nemē tämpizõs lețkīels. Sīegid 13.–15. ā.s. amā jemīņ ātõ lieudtõb rištīng nimūd ja kūožnimūd. Ka ne nīžõbõd iļ kīel, kuigid set iļ īd sīe jag. 15. ā.s. lopāndõkspūol Rīgõ amātnikād ītõd rōntis ātõ lieudtõb ka ežmizt irdizt lețkīel sõnād – mate [jemā], scewe [nai], bet 16. ā.s. ežmizõs pūols suggõbõd ka ežmizt jo laigād tekstõd, kus jõvā um nǟdõb leŗ kērakīel īrgandõks.

Sīel īž āigal ātõ suggõnd ka amā vaŗīmõd vaimlizt tekstõd ilzkēratõkst. Vel jedmõl reformatsijt võib vȱlda ilzkēratõd n.n. Gisbert Mäd izā pōlandõks (1507) . Katūoļ irdõksõks um kūoḑõn sidtõd ka Prūšmō munk Simon Grunau ilzkēratõd Mäd izā pōlandõks. Leț kērakīel suggimizõs amā tǟdzi jag vȯļ lutārusk reformatsijõn, mis 1517. āigastõst tuļ ka Līvõmōlõ. Jõvā 1525. āigasts ātõ lieudtõb tieutõd iļ ežmiz rōntõ lețkīelkõks , mis um pīkstõd Saksāmōl ja pidtõd vizzõ Lübecks, mis sīel āigal vȯļ katūoļd jālgab, ja sīepierāst Rīgõ sōņõ iz ūo päzzõn. 16. ā.s. 20.–30. āigastiš Rīgõs sīndizt ežmizt sūŗimõd vaimlizt tekstõd lețkīelkõks – perikopõd, loulrōntõd, katkismus, mis kil vel vȯļtõ set kežkēras. Sīegid ikš jag nēšti tekstist võiž vȱlda ka pīkstõd, nemē siedā tuodstõb ka 1550. āigast Sebastian Münster “Cosmographia” jag, n.n. Hasenteter Mäd izā pōlandõks analīz. Se Mäd izā pōlandõks um vaņīmi pādiž tieudtõb pīlõm īend tekst lețkīelkõks.

Ku pierrõ Līvõmō suoddõ (1558–1583) lețlizt mōd saitõ Leišmō–Pūoļmō vōļikšimiz alā, īrgiz vastõreformatsij, ja rovvõn kōļiztõ tītštõ katūoļ uskõ. Sīest āigast um pǟlõ īend amā vaņīmi rōntõz lețkīelkõks – katūoļd katekismus (1585). Sīel īž āigal iļ lutārusk pīlimiz ūoļikšiz ka Kurmō ežmi härtsog Gothard. Täm tigtimizõl tuļ ulzõ ežmi lutārusk pivākuodā kežrōntõz lețkīelkõks (1586–1587). Võib kītõ, ku īdskubs nänt ulzandõkstõks um suggõn ežmi leț kērakīel irdõks. Se lǟb jeddõpēḑõn ka 17. ā.s. īrgandõksõs, ku tulāb ulzõ ežmi lețkīelkõks pīkstõd rōntõz Rīgõs – lutārusk kežrōntõ tuoi ulzandõks (1615). Um loppõn ežmi lețkīel periōd – um lūodõd sīe kēravīț, mis kil um vel kougõn jõvāst ja tārpalizõst.

2. Leț kīeltieud varāli periōd (17. ā.s.–19. ā.s. sidām)

Las leț kērakēļ vȯlkõ jo jõvā, vȯļ vajāg kīel eņtš sistēm mūoštamiz. 17. ā.s. vel iz ūo īžkiži opātõd kīeltieudmēḑi, sīepierāst kīeltieudkõks jelīztõ ne, kīen vȯļ vajāg, ja kīen vȯļ ka rōz mūoštamizt iļ teorij. Ne vȯļtõ päpīd, sīest ku kēļ vȯļ nänt tīe instrument, bet kīeltieud minimum ne vȯļtõ sōnõd, latīņ, grēkõ ja ka mūḑi kēļi oppõs. Iļ nänt tīe võib rõkāndõ nemē iļ misionard kīeltieud, neiīž nemē se vȯļ Ameriks ja mūši ullõpūol Eirōpõ, kus rištusk tītštimi īrgiz kuožpēļizt kīeld oppimizõst ja gramatīkõd kēratimizõst.

Ežmi, kis um jettõn kīeltieudliži kēridi iļ lețkīel fonētik ja gramatīk, um Georg Mancelius , kis kēratõb iļ sīe eņtš kežrōntõ „Lettisch Vademecum” (1631) sizzõljūodimizõs. Tam um ka ežmi, kis um andõn ulzõ eņtšvīțliz lețkīel optõbrōntõ kuolms jags – alfabētiliz saksā-lețkīel sõnārōntõ „Lettus” (1638), mis jagūks um ka sõnārōntõz „Phraseologia Lettica” ja kim rõkkõ lețkīelkõks īdskubs tulkõmõks. Sīel īž āigal (1630. āigast immõr) um suggõn ka ežmi kēra iļ gramatīk, mis um mõttõltõd kīel opātimiz pierāst – Johann Georg Rehehusen „Manuductio” , mis um ulzõ antõd rōz jo obbõ (1644).

Sīegid se ežmi gramatīk vȯļ killõld primitīvi ja äbõigi, sīepierāst sīen jagūks vȯļ ka kritīk, mis um lugdõb sīeāiga Kurmō superintendent Paul Einhorn „Traktāts Rehehusen vastõ” , missõst um pǟlõ īend set ikš fragment. Jo jõvā lețkīel mūoštami vȯļ Kurmōl sindõn ja letļizt vail jellõn Christoph Fürecker’õn , kis um tulkõn mūnda pivākuodā loulõ, sǟdõn kubbõ lețkīel-saksākīel sõnārōntõ kežkerrõ ja kuoŗŗõn kubbõ materjalidi gramatīk pierāst. Nēḑi materjalidi alīzõks võttõs, sīeāiga Kurmō superintendent Heinrich Adolphi īdskubs eņtš abliztõks āndiz ulzõ gramatīk „Erster Versuch” (1685). Se vȯļ sūr ab iļ lețkīel kēratimiz pierāst tulbiz sadā āigast āigal. Sīes īž āigasts ka Georg Dreszell āndiz ulzõ eņtš gramatīk „Gantz Kurtze Anleitung” , mis ka vȯļ kubbõ pandõd Fürecker materjalist, bet iz jetā mȯjjõ lețkīel tuņšlimiz pǟl.

Lețkīelkõks jelāmi 17. ā.s. vȯļ populārlimi. Sīe tuodstõbõd äb set nimtõd, bet ka munt pǟlõ īend leksikogrāfij ja gramatīkõd kežkērad. Nänt siegās īžki kūož um Johannes Langius’õn . Täm gramatīk ja sõnārōntõz nägțõbõd sīel āigal Jedālkurmōl rõkāndõd kīeldõ. Jo laigā leksikogrāfij pierāndõks um jettõn ka Rīgõ päp Liborius Depkin – nei kežkēra „Lettisches Wörterbuch” (1703–1704), ku ka sõnārōntõ ulzandõks „Vortrab zu einem längstgewünschten Lettischen Wörter-Buche” (1704). Rīgõs sīel āigal tuļ ulzõ ka kakš anonīmizt setmiņkēļizt sõnārōntõzt, kus vȯļ lieudtõb ka lețkīel jag – „Vocabularium” (1688) ja „Wörterbuchlein” (1705). 17. ā.s. lopāndõkspūol Dūoņig päp Johann Wischmann āndiz ulzõ ka ežmiz lețkīel lūolopātõks agā poētika „Unteutsche Opitz” (1697).

Kīel mūoštamiz merk vȯļ äb set oppimizmaterjald, bet ka kērakīel eņtš paŗīmõks tīemi. 17. ā.s. um āiga, ku sugīzt sūrd mõitõkst, pǟmizõld kēratimizõs. Amā ežmi, kis kēratimiz tei mõitizõks, vȯļ Georg Mancelius – täm kēravīțs saitõ ka pīkstõd rōntõd. Nēšti amā tādzi um G. Mancelius eņtš spredīkõd rōntõz agā „Postilla” (1654) – ežmi jo laigā originālkēratõks lețkīelkõks. Christoph Fürecker tarmiz vel jo radikāliz reform, bet kūoḑõn sīepierāst, ku se vȯļ dižānist mõiti äbku saksākīel kēravīț, siedā izt irgõt kȭlbatõ. Irdist kēravīțst täužīņ mõitiz kēravīț tei Johannes Reuter , bet sīen tagāntuļļijiži izt ūotõ. Ku āigastsadā lopāndõkspūol sai tīedõd Bībõl tulkõm , vȯļ vajāg ītiži ja sieldidi pūojmõtkīdi. Nēḑi ka sai tīedõd setmiņ n.n. Bībõl komisij kubbõtulmižis (1683–1684). Īti kēravīț sugīz 1685. āigasts ja vȯļ nǟdõb äb set Bībõl ulzandõksõs, bet ka ežmizõs Jālgabs pīkstõd lețkīel rōntõs – ūds pivākuodā kežrōntõs „Vermehretes Lettisches Hand=Buch”.

Bībõl tulkõm , mis vȯļ tīend Ernst Glück , jetīz eņtš mȯj ūd kērakīel kȭlbatimizõs, bet se vȯļ ka nūrkakiv amā kēratõd ja ka rõkāndõd lețkīel kazāntimizõs. Bībõl leksika, metaford, frazeologij, sižetõd ātõ ni leț kīel ja kultūr jag. Täužīņ ūž Bībõl tulkõm um ulzõ tund set ni (2012).

Īdskubs Bībõl tulkomõks, īžkiz sīe parāntõd tuoiz ulzandõksõks (1739) leț kērakēļ vȯļ eņtšõn sōnd vizā form ja norm ovāt tulbiz sadā āigast pǟl. Ni amā tǟdzi tīe vȯļ kērakīel kȭlbatimi ja rikāstimi ja ka jeddõpēḑi kīel ilzõ kēratimi. Luggimiz mūoštamizt īrgandõksõs äbțizõ kazāntõ jõvā Rūotš vald āigal 17. a.s. lopāndõkspūol Vidūmōl pūojtõd skūold, bet īžki mȯj vȯļ hernhūtõd likkimizõn , mis vȯļ populārlimi Vidūmōl 18. ā.s. 30. āigastist, sīepierāst luggimiz ja kēratimiz mūoštami sai täsā irdizõks. Tǟdzi kūož sīe pierāst vȯļ Valmiermuiža opātijizt seminārõn (1738–1745), mis skūoltiz ežmiži opātijidi mōmīed skūold pierāst.

18. ā.s. populārlimizt idejd mȯjjimizõl jo rikkõks sai ka kēratõd lețkīel sižāli. Lețkīelkõks ni sai luggõ äb set iļ vaimliži tekstidi, bet ka sōdõ nõvvõ iļ mōarīņtimiz, lūoimõd ja pūvīļad kazātimiz, kuod prațțimiz ja aŗštimiz. Kūoḑõn nõvd ārštimiz pierāst ātõ lieudtõb ežmizõst lețkīel kēratõkst jadāst „Latviešu Ārste” (‘Leț aŗšt’) . Sīe tulkiji vȯļ Jakob Lange. Sugīzt ežmizt knaškēranõks ulzandõkst, nänt autord vȯļtõ Gotthard Friedrich Stender , āigastsadā amā tǟdzi leț kultūrtēji. Ta sǟdiz kubbõ ežmiz populārlimiz ilātieud ulzandõks „Augstas gudrības grāmata” (‘Kuordiz kovālit rōntõz’; 1774) .

G.F. Stender äb ūo set kēranikā, bet ka kīeltieudmīez. Eņtš tīed „Neue vollständigere Lettische Grammatik” (1761) ja „Lettische Grammatik” (1783) abbõl ta tei ežmiz sūŗimiz kēratõks iļ lețkīel, kēratõs ka iļ kīelmūrdõd, frazeologij, folklōr ja mitologij. Stender sǟdiz kubbõ ka eņtš sõnārōntidi. Nēšti amā sūr um „Lettisches Lexikon” (1788) , missõks autor, võttõs īdõkubbõ jõvā jedmõl ulzõ tunnõd sõnārōntidi – Kaspar Elvers „Liber Memorialis Letticus” (1748) ja J. Lange sõnārōntõ (1772–1777) ja täutõs mū materjalõks, um lūond tīe, mis um vizāstiz vȯnd kȭlbatõb tulbizt sadā āigast āigal.

18. ā.s. amās Eirops kazīz interes iļ kīeld ītlimiz ja sugkīeld līedamiz. Ka lețkēļ ežmizkõrd tuļ munt mōd tunšlijizt tǟdõlpanmiz alā. Dēņ tieudmīez Christian Friedrich Temlers sǟdiz kubbõ lețkīel aigijiz sõnārōntõ „Glossarium Letticum” (kežkēra pǟl um 1772. āigast). Teiz Pētõrburgs Peter Simon Pallas āndiz ulzõ 200 kīel aigijiz sõnārōntõ „Sravnitelʹnye slovari vseh jazykov i narečij” (1787–1789; 1790–1791) , missõst ātõ lieudtõb ka lețkīel sõnād.

Jõvā 17. ā.s. sidāms lețlizt mōd saitõ jagdõd kōd jagkõks, mis saitõ jegāikš mõitiz kultūr mȯjjimiz alā. Vidūmō vežgõr jag ja Kurmō eitõ lutārusk ja saksā kultūr mȯjjimiz alā, bet Vidūmō mōgõr jag (tämpi Latgalmō) ei pūoļõd kultūr ja ka katūoļ pivākuodā mȯjjimiz alā. Sīen jaggimizõn um vȯnd ka sūr tǟdzit kīel istōrijs. Až Vidūmōl ja Kurmōl sidāmi kūož vȯļ sidāmiz kīelmūrdõn, siz tämpiz Latgalmōl sidāmiži kīelmūrdidi iz ūo. Sīepierāst, kuigid Georg Elger vȯļ lūond setmiņ katūoļd lōt pierāst kȭlbatõb tekstidi, ka latīņ-pūoļ-lețkīel sõnārōntõ „Dictionarium Polono-Latino-Lottauicum” (1683), nēḑi iz või iļļimizt kīelmūrdõd mōši kȭlbatõ. Sīepierāst 18. ā.s. īrgiz ūž irdõks – latgal kērakēļ. Ežmi vizāstis tieudtõb ja pǟlõ īend ulzandõks sīes kērakīels um perikopõd kub „Evangelio Toto Anno” (1753) . Se ulzandõks, neiīž neku munt 17. ja ka 18. ā.s. katūoļd ulzandõkst lețkīelkõks, um pīkstõd Viļņ jezuītõd akadēmij agā iļīzskūol druktõbkuodās. 18. ā.s. lopāndõksõl tǟdzi latgal rōntõd ulzāndamiz kūož vȯļ Polotsk. Sǟl um pīkstõd ka latgal kērakīel istōrij pierāst tǟdzi rōntõz „Wyssa Mocieyba Katoliszka” (1805) .

Misionārd pierāst vȯļ vajāg ka kīel materjalidi. 18. ā.s. īrgandõksõs um kubbõ sǟdõd ka ežmi leksikografij kežkēra, missõst um lieudtõb latgal kīel leksika – Jan Kariger „Lexicon Lothavicum” . Georgius Szpungjanski Viļņõs ulzõ andtõd gramatīkst „Dispositio imperfecti” (1732) ātõ nǟdõb mȯlmõd kīelmūrdõd nägțõbõd. Ežmi latgal kīel gramatīk um kēratõd jo obbõ – sīe amā vaņīmiz kežkēras um nägțõd autor J. Rimkevicz ja 1810. āigast, bet druktõd rōntõz, mis autorõks um nägțõd T. Kosovski, um ulzõ tund set 1853. āigasts. Ežmi druktõd latgal kīel sõnārōntõz, mis um kubbõ sǟdõn Jan Kurmin, um ulzõ andtõd set 1858. āigasts. Jeddõpēḑiz latgal kīeltieud ja ka kērakīel kazāntimiz jo pitkāld (1864–1904) loptīz n.n. drukkimiz kīeltimi , ku Vitebsk guberņõs vȯļ kīeltõd lețkīel rōntõd druktimi latīņ kēras. Sīegid sai kōļdõd ka sīestõ piddõz lādõ, nägțõbõks Gustav von Manteuffel āndiz ulzõ āigastrōntõ „Inflantuziemies Łajkagromota” (1861–1871) ullõpūol guberņ rubīžidi, nei īž sugīzt ka kädkēras kēratõd kežkērad ja rōntõd kontõrband.

18. ā.s. lopāndõkspūol amād lețlizt mōd vȯļtõ sōnõd Krīevõmō impērij jagūks. Bet se iz tei mõitizõks lețkīel kōd jagkõks vȯlmizt. Sīel īž āigal vīrgiz jo vizā interes iļ leț kīel ja folklōr. Lutārusk päpīd kuoŗŗizt materjalidi Stender sõnārōntõ ja gramatīk täutimiz pierāst. Sīel arāl amā tādzi vȯļ Christoph Harder , kis kōd ulzandõks abkõks āndiz ulzõ eņtš materjalidi ja Stender materjal parāntimiži. Gustav von Bergmann āndiz ulzõ ežmiži lețkīel rovlōlõd kubīdi. 19. ā.s. īrgandõksõs pǟgiņd interesentõd kōļiztõ tūlda īdõkubbõ ja luoitõ Lețlizt literāriz (agā sõbrād) seļtš , mis tīera āigastsadā eņtš pūojtimizõst 1824. āigasts vȯļ tādzi leț kīel ja rovkultūr tuņšlimiz sidām. Īžkiz aktīvi seļtš vȯļ eņtš tīe īrganõdkspūol, ku, nägțõbõks, sugīz laigā diskusij iļ lețkīel kēravīț , mis um nǟdõb seļtš ulzandõksõs „Magazin” . Se um ežmi kūoḑõn lețkīel problēmõdõn pivāstõd āigakēra, mis materjald ātõ tārpalizt ka tämpõ. Sīes ātõ kērad iļ gramatīk, leksik ja munt kizzimizt. Autord siegās īžki kūož um Juris Bārs’õn – ta vȯļ ežmi lețli, kis um kēratõn iļ lețkēļ. Lețlizt literāri seļtš ka tei konkurs ūd gramatīk kēratimiz pierāst, missõs kil sai sizzõl andtõd set ikš tīe. Se sai ka ulzõ andtõd – Heinrich Hesselberg „Lettische Sprachlehre” (1841).

Īžkist aktīvi kēratiji iļ lețkīel 19. ā.s. ežmizõs pūols vȯļ Otto Rosenberger , kis jõvā 1805. āigastõst opātiz lețkīeldõ ūd pǟl vāldiž tīedõd Tartu Iļīzskūols . Se lețkīel lektorāt jelīz 1918. āigast sōņõ ja sīe amā tǟdzi ilzandõks vȯļ äbțõ ūd päpīdõn paŗīmstiz oppõ lōtkub kīeldõ. O. Rozenberger tei ka lețkīel oppimizvaindmiži. Nänt sillõ ta paņ ka ūži mõtkidi, nägțõbõks, ežmizkõrd sǟl um kēratõd iļ kōd zilb tūon lețkīels. Ta vȯļ ežmi, kis kōļiz kȭlbatõ ūd – aigijiz istōriliz metōd iļ gramatīk kēratimiz pierāst, ku ta sǟdiz kubbõ eņtš „Formenlehre der lettischen Sprache in neuer Darstellung” (1848). Sīegid amād sīe periōd gramatīkõd alīzõks vȯļ irdi latīņ kīel gramatīk sistēm, mis metōdõks vȯļ lețkīel vaindõkst līedami latīņ kīel gramatīk kategorijd ulzkītimiz pierāst. Set samsamīņ kazīz mūoštami iļ lețkīel īžkizt kategorijd.

Kīel mūoštamiz ja kēraltimiz kūoral 19. ā.s. ežmizõs pūols kazīz kērakīel jeddõpēḑiz kazāntimiz ja prațțimiz tōmi. Pierrõ vǟrgõdāiga loppimiz Kurmōl (1817) ja Vidūmōl (1819) samsamīņ kazīz letļizt võimi likkõ, interesõd ja luggimiz mūoštami. Näntkõks īņõ kazīz ka tōmi, las lețkīelkõks vȯlkõ jo setmiņvīțlimi kērandõks. Sugīzt īžkizt optõbrōntõd, sūŗimõd knaškērandõks tulkõmd, õigõm tekstõd, 1822. āigasts īrgiz ulzõ tūlda āigakēra „Latviešu Avīzes” (‘Lețlizt avīzõd’) – ežmi āigakēra lețkīelkõks.

Amā jemīņ kīel prațțimizõks jelīztõ saksā päpīd, kis kil kōļiztõ, bet sīegid izt sōtõ ammõ jarā tīedõ nei, kui vȯļ vajāg. 19. āigastsadā 30. āigastist kazīz ka nänt lețlizt lug, kis vȯļtõ killõld oppõnd ențš rovveļīdõn kēratimiz pierāst. Nänt siegās vȯļtõ A. Leitāns, A. Līventāls, J. Ruģēns, E. Dinsberģis, ka Kaspars Biezbārdis . Āigastsadā sidām immõr, ku kazīz lețlizt rov eņtštundimi, kazīz ka grumā lețlizt ja saksād vaisõ. Nänt kizzimizt siegās, mis vȯļtõ tǟdzizt lețliztõn, vȯļ ka lețkīel kūož ja jag kubgõns, sīe jeddõpēḑi kazāntimi.

Ūž āiga tuļ siz, ku 1856. āigasts īrgiz ulzõ tūlda āigakēra „Mājas Viesis” (‘Kuod kilāli’) ja Tartus sai ulzõ andtõd Juris Alunāns lūolrōntõz „Dziesmiņas” (‘Lōlõd’) , missõst um lieudtõb ka kēra „Mūnda sõnā iļ lețkīel”. Kritīk, missõks sai rõkāndõd iļ setmiņ ažā jedmilizõs leț kērakīels, tei päpīdi kõzīzõks. Päp Gustav Brasche ironijõks rõkāndõb iļ „Ūd Lețmō”, missõst sugīz jo obbõ irdizõks sōnd sõnā – ūžlețlizt. Vȯļ irgõn võikslimi iļ pēļikež ka lețlizt jeddõpēḑiz sōtõks vīțimizõs. Āigakērad kūoral sugīz ka ežmi kōļimi lūodõ eņtšõn seļtš. 1861. āigasts Baltij generālgubernātorõn sai vizāntimizõks antõd ūd Leț kīel ja kērandõks seļtš statūtõd, mis kil izt sōtõ vizāntõd.

Sīe periōd iļ lețkīel võikslimiz simbōlõks sai āigakēra „Pēterburgas Avīzes” (‘Pētõrburg avīzõd’) ulzõ tulmi Pētõrburgs (1862–1865). Sīe ulzandõks abbõl lețkēļ īrgiz eņtš riekkõ tämpiz ja setmiņpūoļiz kīel vōŗtõ.

3. Leț kīeltieud sidāmi periōd (19. ā.s. sidām – 20. ā.s. sidām)

19. ā.s. vīžkimdõd ja kūžkimdõd āigastõd um ka se āiga, ku lețkīel tuņšlimi sōb eņtšõn tämpiži ja tieudliži alīži. Sadā āigast pǟl amā tǟdzizõks sōb aigiji istōrili metōd. Sīeāiga Jaunauce, bet jo obbõ Dobele päp ja Lețlizt literāriz seļtš jūodiji August Bielenstein jõvā 1856. āigasts druktõb eņtš mõtkidi iļ sīe, mingizõn um vȯlmõst ūd lețkīel gramatīkõn, ja pierrõ kažīņist strōdõb sīe jūs. 1863.–1864. āigasts Krievõmō Keizõr tieudakadēmij abkõks tulāb ulzõ täm tīe „Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen erklärend und vergleichend dargestellt von A. Bielenstein” kōds rōntõs. Se tīe nustāb lețkīel rovdvailiz tieud sillõ ja um amā tǟdzi faktõd ovāt Ežmiz mōīlmasuodā lopāndõks sōņõ. A. Bielenstein sǟdõb kubbõ ka jo lītiz sīe rōntõ versij „Lettische Grammatik” (1863) ja optõbrōntõ „Die Elemente der lettischen Sprache” (1866).

Seiskimdiš āigastiš lețkīel gramatīk rōntidi vȯļ vajāg ka lețliztõn eņtšõn. Se nei vȯļ sīepierāst, ku jedmõl eņtšõks jettõd rovskūoliž 1874. āigasts Vidūmōl ja 1875. āigasts Kurmōl tuļ jo vizā optõbprogram. Sīe jagūks vȯļ ka luggimi ja kēratimi, mis pierāst vȯļ vajāg ka optõbrōntidi. Ežmi seļļi tuļ ulzõ jõvā 1874. āigasts. Amā tǟdzizt 19. ā.s. lopāndõkspūol skūol optõbrōntõd autord vȯļtõ M. Kaudzīte, H. Spalviņš, A. Laimiņš, J. Kalniņš. Nänt rōntõd siegās īžki kūož um Andrejs Stērste rōntõn „Lețkīel opātõks, sistemātili kurs” (1879–1880), mis um ežmi sistemātiz vīțõ lețkīelkõks kēratõd lețkīel gramatīk ja pigātagā kuolkimdõ āigastõ se ei amā laigā ja paŗīmi gramatīk lețkīelkõks. Tulbizt seļļizt tīed vȯļtõ Jānis Endzelīns ja Kārlis Mīlenbahs kubbõ sǟdõd „Lețkīel gramatīk” ja „Lețkīel opātõks” (1907) . Se um ka ežmi normatīvi lețkīel gramatīk, mis vȯļ amā tǟdzi kežrōntõz lețkīel oppimiz pierāst Tuoiz mōīlmasuodā sōņõ. Sīes gramatīks um kȭlbatõd ka seļļi kīeltieud terminologij, mis sai lūodõd 1901.–1902. āigastiš.

19. ā.s. lopāndõkspūol lețkīel tuņšlimi kazīz, sugīzt ūd tuņšlimiz arād. Ikš nēšti um kīelmūrdõd tuņšlimi. Ežmi kēra iļ kīelmūrdõd um pīkstõd āigakēras „Magazīnas” 1863. āigasts, bet ežmizt tunšlijizt, kis broutšiztõ pids setmiņ Lețmō kūožidi vȯļtõ August Bīlenštein īdskubs Königsberg Iļīzskūol profesōrõks „Lettische Dialect=Studien” (1885). 19. ā.s. lopāndõksõl ja 20. ā.s. īrgandõksõl dialektõd tuņšlimizõst võtīzt jaggõ ka lețlizt kīeltieudmīed – J. Kauliņš , Juris Plāķis j.m. Amā tǟdzizt sīel arāl vȯļtõ Jānis Endzelīns īdskubs Kārlis Mīlenbahs’õks, kis 20. ā.s. īrgandõksõl broutšizt leb setmiņ Lețmō kūožidi ja kuoŗŗizt dialektõd materjalidi. Ne materjald jo obbõ ātõ kȭlbatõd nei J. Endzelīns „Lettische Grammatik” (1922–1951) , K. Mīlenbahs „Lețkīel sõnārōntõs” (1923–1946) ja mūši tīeši.

A. Bezenberger tuņšliz lețkīel dialektidi, kēratõs ka iļ lețkīel, mis sai rõkāndõt Kuršõd kȭnkis, mis sīel āigal vȯļ Saksāmō jag. Ta vȯļ ka ežmi, kis tuņšliz amā vaŗīmidi lețkīel ovātidi, nei pands alīzt ka sīen kīeltieud arān. Ta um ūd pǟl ulzõ andõn ežmiz lețkēļiz lutārd katekismust „Enchiridion” (1875) ja īdskubs A. Bielensteinõks loulrōntõzt „Undeudsche Psalmen” (1886). Ežmi leț kīeltieudmēšti vanād tekstõd kīeldõ tuņšliz Pēteris Šmits , kis ka um kēratõn iļ G. Mancelius, E. Glück, K. Elver j.m. autord kīel. 1585. āigast katūoļd katekismus „Catechismus Catholicorum” faksimilulzandõkst ežmizkõrd (1915) āndiz ulzõ Eduards Volteris .

19. ā.s. tuoi pūol um ka väggõ tādzi āiga leț kērakīel tämpizõks kazzimiz pierāst. Tǟdzi kūož täsā vȯļ Rīgõ Lețlizt seļtšõn (1868). Se sai lețlizt intelektuāliz mõtkõ sidāmõks, kus sai rõkāndõt ka iļ lețkīel ja sīe kȭlbatimizõks sidtõd kizzimizt. Jõvā RLB ja sīe Tieud komisij lūomiz īrgandõksõst tǟdõlpanmiz sidāms vȯļ lețkīel kēravīț reform kizzimi. Ūdstõd kēravīțs sai ulzõ andtõd sūŗimi jag „RLS Tieud komisij kēradkub” rōntist, mis tuļtõ ulzõ 1876. āigastõst. Sīes ulzandõksõs kēratiztõ ka iļ munt lețkīel pierāst tǟdzizt kizzimizt, nänt siegās sõnāvīļast ja sīe kazāntimizõst. Kurmō pǟjālgabs 19. ā.s lopāndõkspūol tuļ ulzõ „Jālgab Lețlizt seļtš Kērandõks jag kēradkub ” (1890–1901).

Ežmi impuls täsā tuļ jõvā J. Alunāns kērist ja nēši kȭlbatõd ūžist sõņšti. Täm tagānkējizõks kērakīel leksika täutimiz arāl vȯļ Atis Kronvalds . Pǟgiņd täm jeddõpanmizt amā ežmõks sait pīkstõd Tartu studentõd ulzandõksõs „Kōrand, ilā, mōīlma” (1860–1893). Īdskubs periodika ulzandõkst lug kazzimizõks pǟgiņd täm jeddõpandmizt saitõ ka kȭlbatõd. Ūži sõņḑi ūd mõistõkst tǟtimizõks vȯļ vajāg amā āiga, leț kērakīel sõnāvīļa pakānd kazīz.

Iļ ūd lețkīel sõnārōntõ Lețlist kērandõks seļtš mõtliz jõvā seļtš pūojtomizõst, bet päzīz sīe jūrõ set 1872. āigasts, ku tuļ ulzõ Kārlis Ulmanis tīedõd lețkīel-saksākīel sõnārōntõz „Lettisches Wörterbuch” . Īdkubs 1880. āigasts ulzõ tund Gustavs Braže kubbõ sǟdõd saksākīel-lețkīel jagkõks ne vȯļtõ perrizt saksād päpīd käd alā ulzõ andtõd lețkīel sõnārōntõd. Näntõn kil eņtš āigal vȯļ ja ka pāldiž um tieudli vǟrtõks, bet praksõs jemīņ vertli vȯļ sīes īž 1872. āigasts Krišjānis Valdemārs jūondimizõl sǟdõd „Krīevõkīel-lețkīel-saksākīel sõnārōntõn” . Sīest võiž lieudõ pǟgiņ ūdtõ ja tārpalizt sõnāviļļõ. Tämpiz leksikogrāfij irgiji tegīž vȯļ Jēkabs Dravnieks , kis sǟdiz kubbõ nei vȭrsõnād ja konversatsij sõnārōntidi, ku ka sūŗi saksā-lețkīel (1910) ja krīevõ-lețkīel (1913) sõnārōntidi.

Leț kērakīel lūomizõst võtīzt jaggõ äb set kīeltieudmīed, bet ka kēranikād, āigakēranikād ja munt arād rovst, kis tōžtõ eņtš mõtkidi nägțõ lețkīelkõks. Īrgizt ulzõ tūlda ežmizt kērandõks āigakērad – „Kōrand” (1881–1884) , „Mōgõr” (1885–1906) . Periodiks sugīztõ kērad, missõs vȯļ kritīk ja sai īndatõd ulzandõkst, teātõrkabāld j.m. kēļ. Sugīzt ka vaimizt mõtkõdvaitõd, missõst amā tǟdõlpandõb um n.n. polemik iļ Rainis „Faust” tulkõm . Sīest võtīzt jaggõ J. Dravnieks, K. Mīlenbahs ja Rainis.

Ka kīel ja kīeltieud kizzimizt vastõ vȯļ interes – iļ sīe nīžõbõd populārtieudlizt kērad. Nei Jēkabs Velme āigakēras „Mōgõr” 1885.–1888. āigasts āndiz ulzõ kakštuoiztõn „Kerrõ iļ kīeltieud” , missõs ta kēratiz iļ kīeld suggimiz, kazzimiz, klasifikātsij, kīel tuņšlimiz, bet K. Mīlenbahs sǟdiz kubbõ nēļa āigakēra „Mūnda kizzimi iļ lețkīel” nummõrt (1891–1909), ja ka rōntõ „Kītõm” (1898), mis um tǟdzi sīeāiga sintaks teorij kubbõvõttõks ja sēļțami ja um pidtõb lețkīel sintaks teorij kazāntimiz alīzõks.

20. ā.s īrgandõksõs RLS Tieud komisij tegīž tuļ tāgiž lețkīel kēravīț reform problēm jūrõ. 1904. āigasts sai lūodõd TK Kīeltieud jag , bet 1908. āigasts ka īžki Kēravīț komisij, mis tei ūd, vel tämpõ kȭlbatõd lețkīel kēravīț , mis praksõs sai jūrdõd vel āigastsadā sidām sōņõ.

1904. āigasts latgal kīeld pierāst lopīz drukkimiz kīeltimi ja ūd pǟl võiž ulzõ andõ ulzandõkši ka latgal kīelkõks. Sīegid vȯļ vajāg ka tämpizt õigizkerrõ. Jõvā 1903. āigasts Pētõrburgs vȯļ piški kubbõtulmi iļ latgal kērakīel tulbiz. Jo laigā kubbõtulmi vȯļ Rēzeknes 1907. āigasts, sīest võtīzt jaggõ Francis Trasuns , Francis Kemps , Antons Skrinda , Nikodems Rancāns, Pēteris Smelters j. m. Kubbõtulmiz āigal rõkāndõd ažḑi alīzõks võttõs eņtš tīe „Latwìšu wolúdas gramatika” loptīz ja 1908. āigasts āndiz ulzõ A. Skrinda. Gramatīk pūojmõtkõd saitõ kȭlbatõd ūd kēravīț kȭlbatimiz sōņõ (1929), mūnda norm sai mõitizõks jõvā 1918. āigast kēravīț kubbõtulmiz pierrõ.

19. ā.s. um ka līvõ kīel ilzkēratimiz, tuņšlimiz ja ežmizt kērad ulzāndamiz āiga. Jedmilizt āigastsadād āigal līvõ kēļ kil vȯļ nimtõd, bet siedā izt kȭlbatõt ku kērakīeldõ, sīepierāst jo laigīmõd ovātõd iļ sīe pūtõbõd. Set 19. ā.s. sugūb tieudli interes iļ līvõd. 1846. āigasts Andreas Johann Sjögren kilāstiz līvliži nei Kurmōl, ku ka Vidūmōl. Sīe ekspedītsijõks ta sai ežmizõks ja ka perīzõks kīeltieudmīekõks, kis jo laigāld um ilzõ kēratõn Salāts līvõd kīeldõ. Sīe ekspedītsij ja ka 1852. āigast ekspedītsij āigal kuoŗdõd kīel materjal alīzt pǟl A. J. Sjögren īrgiz kubbõ sǟdõ saksā-līvõd sõnārōntõzt. Täm kūolimiz pierrõ tīedõ jatkīz Ferdinand Johann Wiedemann. 1858. āigasts ta lekš kōd nädīļ pǟl līvlizt jūrõ Kurmōlõ. A. J. Sjögren ja täm eņtš kubbõ kuoŗdõd kīel nägțõbist F. J. Wiedemann kēratiz ežmiz līvõ kīel gramatīk „Livische Grammatik nebst Sprachproben”. Īdskubs līvõkīel-saksākīel sõnārōntõks „Livisch-deutsches und deutsch-livisches Wörterbuch” se tuļ ulzõ 1861. āigasts Pētõrburgs.

Sīel īž āigal sugīzt ka ežmizt līvõkēļizt rōntõd . Näntkõks vȯļt 1863. āigasts Londons īžkižis rōntis ulzõ andtõd Matteus evangeliumõd Kurmō dialekt idā ja lǟnd kīelmurds. Ežmiz variant tulkiji vȯļ Nikā Polmaņ, bet tuoiz – Jāņ Prints vaņīmi īdskubs eņtš pūogadõks. Rōntõd kil vȯļtõ ulzõ andtõd kīeld nägțimiz pierāst. Sīegid nēḑi alīzõks võttõs um suggõn tulbi Matteus evangelium tulkõm, mis tuļ ulzõ Pētõrburgs 1880. āigasts ja vȯļ ka ežmi rōntõz, mis tuļ līvõd eņtš käddõ.

20. ā.s. ežmiz kim āigast āigal, vaņtlõmõt Krīevõmō vald vastõpīlõmizõn, leț kīeltieud ja leț kērakīel kȭlbatimi sai jo laigāks. Sīegid set Ežmi mōīlmasuodā (1914–1918) tei ammõ täužīņist mõitizõks. Amā tǟdzi suggimi, tieutõb ažā, vȯļ īžpilījiz Lețmō Republik pūojtimi (1918) ja eņtš vald lūomi. Kakškimdõ āigastõ (1940. āigast sōņõ) leț kēļ ja kīeltieud võižtõ vabād kazzõ täužīņ ūds situatsijs – rov vald sizāl.

Ežmiz Mōīlmasuodā sōņõ Lețmōl iz ūo humanitārizt iļīzkūolõ, sīepierāst leț kīeltieudmīed, kis vȯļtõ sōnõd opātõkst Tartu, Pētõrburg, Moskova agā mūs iļīzskūols, jatkīzt eņtš tuņšlimiz uļļiztmōši agā Lețmōl, kus nad strōdiztõ opātijiztõks. Lețmō Iļīzkūol pūojtimiz pierrõ (1919) sīesõ sai tīedõd Filologij ja filozofij fakultāt , kus eņtšõn tīedõ līedizt sūŗimi jag leț kīeltieudmēḑi – Jānis Endzelīns , Pēteris Šmits , Juris Plāķis , Ernests Blese , Anna Ābele , Pēteris Ķiķauka ja munt. Ežmikõrd lețkīelkõks sait opātõd studentõd, sǟdõd kubbõ tieudlizt kīeltieud optõbrōntõd (E. Blese, J. Endzelīns, J. Plāķis, P. Šmits). LI opātijizt jatkīztõ jõvā irgdõd tuņšlimiži ja teitõ ka ūži. Jānis Endzelīns āndiz ulzõ eņtš amā tǟdziz tīe „Lettische Grammatik” (1922), īdskubs Edīte Hauzenberga-Šturma’ks jatkīz ja āndiz ulzõ K.Mīlenbahs irgdõd „Lețkīel sõnārōntõ” (1923–1932) , nänt tagān tuļt ka tulbizt rōntõd (1934–1946). J. Endzelīns kuoŗŗiz ka Lețmō kūožnimīdi ja kīelmūrdõd materjalidi, nei īž ta tuņšliz ka prūšõd kīeldõ. E. Blese tuņšliz onomastik ja kēratõd ovātidi, J. Plāķis – kūožnimīdi, rovst nimīdi ja ka Kuršõd kȭnkad lețkīeldõ. Täužīņ udtõ tuņšlimiz arrõ īrgiz A. Ābele, kis tei eksperimentāliz fonētik kabinet. Iļ saksā kīel mȯj lețkīels kēratiz Jānis Zēvers .

Īžpīlimiz āigastiš kazīz ja īrgiz strōdõ ka ūž kīeltieudmīed sugkazām – Edīte Hauzenberga-Šturma , Alvils Augstkalns , Velta Rūķe-Draviņa ja munt. Tieudlizt kērad ulzāndamiz pierāst sugīzt īžkizt ulzandõkst – „Lețmō Iļīzskūol kērad ” , „Filologõd seļtš kērad ” , „Riekūd” . Kērakīel istōrijõn pivāstõd kērad ātõ lieudtõb ka „Opātõks ministrij kūkēras” . Leț kīeltieudmīed āndizt eņtš kēridi ulzõ ka ullõpūol Lețmōdõ – Leišmōl („Archivum Philologicum”), Itālijs ( „Studi Baltici” ), Saksāmōl ja mūsõ.

Eņtš tīe jeddõpēḑõn vīmiz pierāst leț kīeltieudmīed tuļtõ īdõkubbõ Lețlizt filologõd seļtšõ. Ūd sugkazām filologõd teitõ ka organizātsij „Ramave” . Sai pūojtõd ežmi tieudli institūtsij. Amā ežmõks sai lūodõd Folklor kub (1924), pierrõ 1935. āigasts ka īžki Lețkīel kub . Sīe ežmiz jūodijizõks sai A. Augstkalns.

Īdskubs īžpīlijiz vald lūomizõks lețkēļ sai ūd ilzandõkst ja vald kīel status, laz kil formāliz vīțõ se sai vizāstõd set 1932 āigast „Vald kīel pandõksõs”. Amā tǟdzi mõitõks vȯļ se, ku lețkēļ sai vald ja eņtšvālda tīe ja dokumentõd kīelõks, nei īž lețkēļizõks sai ka opātõks. Sīe pierāst vȯļ vajāg jõvā 20. ā.s. īrgandõksõs irgõn õigizkēra reformõ . Ežmi vald tazzit loptāntimi vȯļ jõvā 1920. āigasts. Sīegid vȯļ vastõ võtāmõst vel setmiņ loptāntõkst, kuņtš 1922. āigasts vald ja eņtšvālda institutsijd ja skūold īrgiztõ kȭlbatõ ūd õigizkerrõ. Sīe kȭlbatimiz pierāst vȯļ vajāg skūol optõbrōntidi ja ka mūḑi vaindõkši. Tǟdzi jag täsā vȯļ J. Endzelīns ja P. Šmits kubbõ sǟdõd „Rõk ja kēratimiz jūodijizõn” (1921), mis sai ulzõ andtõd īdskubs seis kõrdõ. Sugīzt ka munt kežkērad ja õigizkēra sõnārōntõd. Sīegid pǟva āigakērad, amā jemīņ rō ārmakstimiz pierāst, izt tōtõ nei pakānd irgõ ūd õigizkēra kȭlbatimiz. Set formāli punkt „Vald kīel pandõksõs” (1935) paņ ämḑi pǟva āigakēridi kȭlbatõm ūdtõ kēravīțõ 15.05.1936.-st irgõs.

Īžkizt õigizkēra normõd sǟdimizõs sīegid iz ūo ikšmīeldõ. Väggõ vaimi vȯļ diskusij iļ vȭrõdnimūd kēratimiz. Sīepierāst sai ūd pǟl lūodõd Õigizkēra komisij, mis rõkāndiz iļ nänt kizzimizt, võtīz vastõ setmiņ pandõkši, mis amā ežmõks tei õigizkēra jo īdkȭrdalizõks (1938), bet pierrõ (1939, 1940) tuļ tāgiž īrgandõks agā n.n. Endzelīns õigizkēra jūrõ. Kūoḑõn sīe norm vizāstiz ežmi ofitsiāli – Lețkīel kub sǟdõd „Lețkīel õigizkēra sõnārōntõz” (1942). Sīegid sīe āiga iz ūo kuigid pitkā. Nõvkub režīm ūdstimiz pierrõ jõvā 1946. āigasts saitõ tīedõd mõitõkst , mis võtīzt jarā pitkitõ vȭrnimīs ja loptīz pīentiz ŗ kȭlbatimiz.

Ku lețkīelstõ tuļ vald kēļ, setmiņ arīs aktuāli vȯļ ka ītiz terminologij kizzimi. Sīepierāst jõvā 1919. āigasts Opātõks ministrij jūs sai lūodõd ežmi terminologij komisij , mis kil strōdiz set 1921. āigast sōņõ, bet vizāntiz jemīņ äbku 8000 termīnõ 20 arāl, mis pierrõ saitõ ulzõ andtõd īžkizõs „Tieudliz terminologij sõnārōntõs” (1922). Tulbizt īžpīlimiz āigastõd āigal seļļizt komisijt kil jemīņ iz ūo, bet setmiņ arīs tārpalizt termīnõd lūomi lekš jeddõpēḑõn.

Ūds Lețmō valds vȯļt īdskubs „kuolm tǟtõ” – Vidūmō, Kurmō ja Latgalmō. Sīepierāst ūži arīdi sai äb set Vidūmōl ja Kurmōl, bet ka Latgalmōl rõkāndõd lețkēļ. Leț kērakīel kūoral ka „latgal kīelmūrdõn” 1921. āigasts saitõ antõd õigõmd kȭlbatimiz pierāst Latgalmōl. Sīe īrgiztõ kȭlbatõ ka oppimiz pierāst alīzskūols. Pakānd vȯļ vajāg optõbrōntidi. Francis Trasuns āndiz ulzõ eņtš „Łatvišu Vołudas Gramatika del łatgališim” (1921) . Amā tǟdziži optõbrōntidi kēratizt Eduards Kozlovskis , Francis Zeps, Sīmanis Svenne.

Kīeltieudmīedõn ja ka valdõn sīegid vȯļ tīemõst latgal kērakīel normidi. Vȯļtõ setmiņ kubbõtulmizt iļ kēravīț (1921, 1923, 1927–1929), ja 1929. sait vizāstõd „Latgal kīelmurd õigizkēra pandõkst”. Nēḑi alīzõks võttõs, komisij jūodiji Pēteris Strods tei eņtš „Pareizraksteibas vōrdneica” (Õigizkēra sõnārōntõz; 1933), mis sai latgal kērakīel norm ovātõks. Seļļizõs õigizkēras āndiztõ ulzõ rōntidi ja periōdik leblebīņ Lețmō īžpīlimiz āigis.

Īdskubs Lețmō vald lūomizõks ūž āiga tuļ ka līvõkīel mūoštajidõn ja nänt tigtijidõn. Līvõd eņtš siegās skūoldõd kīeltieudmēḑi iz ūo, sīepierāst tǟdzi jag vȯļ nänt amā ležglimizt kīel sugūd – ēstlizt ja sūomõd – tigtimizõn. Jõvā 1920. āigasts Kurmōlõ tuļ Lauri Kettunen ja Oskars Loorits . Lețmō vald kil mūndakõrd vaņtliz nänt pǟl vändistiz, sīegid nänt abkõks tuļ ulzõ „Ežmi Līvəd lugdəbrōntəz” (1921) . 1926. āigast sōņõ mȯlmõd kīeltieudmīed abkõks tuļ ulzõ īdskubs vīž seļļizt rōntõzt. 1923. āigasts sai pūojtõd Līvõd Īt – sīe ežmiz jūodijizõks sai Kōrli Stalte , kis 1933.–1939. āigasts vȯļ ka āigakēra „Līvli” tuoimiji, äbțiz L. Kettunenõn sǟdõ kubbõ täm sõnārōntõ „Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung” (1938), ja tulkiz līvõkīelkõks „Ūd testament” (1937, 1942). Eņtš kīel prațțimizõst võtīz jaggõ ka opātiji Pētõr Damberg , kis vȯļ nei āigakēra „Līvli” īņõtēji, ku ka paņ kubbõ „Jemakīel lugdõbrāntõ skūol ja kuod pierast” (1935).

Kīel ja kīeltieud pakāndiz kazāntimiz Lețmōl jõvā 1940. āigasts loptīz Tuoi mōīlmasuodā. Nõvkub okupātsij pierrõ Lețmō Iļļiskūol sai dižānist mõitizõks, vizzõ saitõ pandõd amād seļtšõd (Filologõd seļtš, „Ramave”, RLS) ja ulzandõkst, lețkēļ pakānd sai ulzõ ajdõd sīe kȭlbatimiz arīst. 1940.–1941. āigast suggimizt võtīzt ka setmiņ sūr kīeltieudmīe jel (A. Augstkalns, J. Plāķis). 1941.–1944. āigast saksād okupātsij āigal eņtš tīedõ vel tei jeddõpēḑõn Lețkīel kub , sai ulzõ andtõd „Lețkīel õigizkēra sõnārōntõz” (1942) ja veitõd kīeltieud kērad saitõ pīkstõd ka āigakēras „Opātõks kūkēra”, bet se vȯļ pigātagā ka amā.

Punīz armij tulmi jo ležgõl Rīgõn 1944. āigasts paņ rovšti urgõm vežgõr pūolõ. Jarā lekšt pǟgiņd inteligentõd, nänt siegās ka jedmilizt tǟdzizt kīeltieudmīed – A. Ābele, E. Blese, E. Hauzenberga(-Šturma), V. Rūķe(-Draviņa). Jarā ūrgiztõ ka pǟgiņd nūoŗimiz sugkazām kīeltieudmīed. Kīeltieud pīlarist Lețmōlõ ei set J. Endzelīns. Tegīž Nõvkub Ītst tuļ Jānis Loja , kis vȯļ aktīvi Nõvkub Īts kōdkimdiš ja kuolkimdiš āigastiš.

Nõvkub Īt nägțõbt alīzõks võttõs, kūoḑõn pierrõ suoddõ mõitizõks sai opātõks ja tieud sistēm. 1946. āigasts sai pūojtõd Lețmō NSR Tieudakadēmij, missõks sai ītõd Kīel ja kērandõks institūt (KKI) – se vȯļ lūodõd jõvā 1945. āigasts Lețmō Vald Iļīzskūol jūs jedmiliz nimkõks Lețkīel kub . Institūt ežmi jūodiji vȯļ J. Endzelīns. Sīe tiestõ võtīztõ jaggõ nūoŗimiz sugkazām kīeltieudmīed Valija Dambe , Rūdolfs Grabis , Elfrīda Šmite , Daina Zemzare , A. Ahero, Anna Bergmane, M. Brence, P. Kļaviņš, M. Lepika, E. Šmite, Merija Saule-Sleine j.m.

Kūoḑõn pierrõ suodā lopāndõkst kīeltieudõn Lețmōl sugīd iz lǟ jõvīst. Nõvkub Īts jõvā kuolmkimdišt āigastišt amā tǟdzizõks kīeltieuds vȯļ sōnd pseidotieudli marrism, mis vaimist vȯļ vastõ aigijiz istōriliz kīeltieud metōdõn ja nutīz sīe „buržuāzij kīeltieudkõks”. Set J. Endzelīns nim sūr vait laskīz tämmõn ulzõ andõ seļļiz tīe nemē „Baltõd kīeld īeld ja formõd” (1948). Sīegid ka sīen sai jūrõ pandõd sīe tīe „kritīk“ jag. 1950. āigast aprīls J. Endzelīnsõn vȯļ lǟmõst jarā tīest sīeāiga Lețmō Iļīzskūols, bet jõvā jūnijs marrism NSRĪ-s ofitsiāliz vīțõ vȯļ „loptõd” ja amād tuļtõ tāgiž aigijiz istōriliz metōd jūrõ. Siz 1951. āigasts tuļ ulzõ J. Endzelīns „Lețkīel gramatīk” tulkõm, iļ mis autor 1958. āigasts sai Ļeņin prēmij. Ta īrgiz strōdõ Kīel ja kērandõks institūts , kus tuļt ulzõ tǟdziz sõnārōntõ „Lețmō NSR kūožnimūd” ežmizt rōntõd.

Pierrõ J. Endzelīns jarā lēmizt iļīzskūolst Lețkīel katēdõr jūodimi lekš Arturs Ozols käddõ. Vīdkimdiš āigastiš täsā eņtš doktārtīeḑi kāitsizt ja īrgizt opātõ seļļizt jo obbõ tundtõbõd leț kīeltieudmīed nemē Jūlijs Kārkliņš , Marta Rudzīte , Alise Laua , Emīlija Soida j.m. Nõvkub Īt iļīzskūol programm pierrõ saitõ lugdõd īžkizt kursõd iļ tämpiz kērakīel, kērakīel istōrij ja istōriliz gramatīk. Samsamīņ sugīzt ka optõbvaindõkst.

Lețkēļ sai opātõd ka pedagogij iļīzskūoliš – Rīgõ, Daugavpils ja Līepõ pedagogij institūtiš. Kīeltieud istōrijs amā sūr tǟdzit um ežmiz institūtõn – sīes ātõ oppõnd agā strōdõn, nägțõbõks, Antoņina Reķēna , Marta Rudzīte , Jānis Rozenbergs , Rasma Grīsle . Sīegid 1958. āigasts se sai vizzõ pandõd ja ītõd LVI-kõks.

1950. āigastiš kīeltieud arāl tuņšlimizt saitõ jo laigāks ja metōdõd saitõ jo rikkõks. Aigijiz istōriliz metōd kūoral īrgiz ka munt metōdõd kȭlbatimi. Leț kīeltieud amā tǟdziz ilzandõksõks sai kakš sūrdõ projektõ – tämpiz kērakīel gramatīk ja kērakīel sõnārōntõz. Īrgiz leț kīeltieud istōrij tämpi periōd.

4. Leț kīeltieud tämpi periōd (20. ā.s. 60. āigastist)

Jõvā 20. ā.s. vīdkimdõd āigastõd tuņšlimižis – doktārtīeši ja kēriš – lețkīel kīeltieudmīed tǟdõlpanmiz alā dialektõd kūoral amā tǟdziz objektõks sai tämpi lețkēļ ja sīe īžkizt aspektõd. Metodõd pūolst amā sūr mȯjjimi täsā vȯļ krīevõ kīeltieudõn, nemē se vȯļ leblebīņ Nõvkub Īt tieuds.

(1959, 1962) „Tämpiz leț kērakīel gramatīk” kēratimi ja ulzāndami vȯļ amā tǟdzi ūd periōd veršttȭlpa. Ūd kērakīel pierāst se vȯļ ežmi nei laigā ja amāpūoļi tuņšlimi iļ lețkīel gramatīk eitõks. Pitkīdi āigastidi se um vȯnd kērakīel norm ovātõks, kīel kultūr nägțõbõks, missõn āt laigād teorētlizt allizt. Rūdolfs Grabis jūondimizõl strōdizt pǟgiņd kīeltieudmīed, nänt siegās Antonija Ahero, Anna Bergmane, Aina Blinkena , Velta Staltmane ja munt. Nei garamatīk tīemiz āigal, ku ka pierrõ sīe ulzõtulmizt, sīekõks īdskubs saitõ vaļmõks sǟdõd doktārtīed ja kērad.

Sīe norm ovāt ulzāndamiz pierrõ kērakīel kȭldõlpanmiz tīe võiž irgõ ka praksõs. Īžkist jõvā praks pierāst vȯļ populārtieud ulzandõkst jadā „Lețkīel kultūr kizzimizt ” , mis sai ulzõ andtõd 1965. āigastõst irgõs. Īdskubs 1993. āigast sōņõ tuļ ulzõ 27 rōntõzt. Ulzandõks merk vȯļtõ „mõitõkst kērakīel normis, las ne paŗīmstiz vastāgõd sieldiz, ekonomliz, jõvīst killijiz kīel pierāst”. Sīe kubbõ sǟdimizõst võtīzt jaggõ amād tǟdzizt sīeāiga kīeltieudmīed, nägț., A. Blinkena , Laimdots Ceplītis , R. Grabis , Konstantīns Karulis , J. Kārkliņš , Melita Stengrevica , Valentīna Skujiņa j.m. Jo obbõ näntõn jūrõ tuļtõ ka tulbiz sugkazām spetsialistõd, nägț., Maija Baltiņa , Juris Baldunčiks , Ina Druviete , Sarmīte Lagzdiņa, Jānis Valdmanis j.m.

Tǟdzizt vȯļtõ ka rōntõd jadā „Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību” (‘Iļ vȭrnimūd õigizkēra’) ulzandõkst. 1960. āigastiš ne īrgiztõ nägțõ, kui lețkīelkõks um kēratõmõst ēsti, tšeh, slovāk ja ka saksā nimīdi. Tämpiz sōņõ um ulzõ tund jemīņ äbku kakškimdõ biļetenõ, mis ātõ sōdõb ka internets http://www.personvarduatveide.lv .

1966.–1976. āigastiš KKI rovzt teitõ ka „Lețkīel sagdit sõnārōntõ” – īdskubs nēļa rontõzt (1976. ka Tamāra Jakubaite „Lețkīel inversõ sagdit sõnārōntõz”). Bet „Lețkīel inversõ sõnārōntõzt” (1970) sǟdiztõ kubbõ LVI kīeltieudmīed Emīlija Soida ja Sarma Kļaviņa .

Leț kērakiel leksikogrāfij pierāst īžkist tǟdzizt āt 1972.–1996. āigasts ulzõ andtõd „Leț kērakīel sõnārōntõ” 10 rōntõzt. Sīe sõnārōntõ sǟdimiz jūs M. Stengrevica ja Laimdots Ceplītis jūondimizõl ātõ strōdõnd pǟgiņd autōrd – Inese Ēdelmane , Aina Miķelsone, Ārija Ozola, Liene Roze, J. Valdmanis, Ieva Zuicena ja munt. Sõnārōntõz tämpizsōņõ um tǟdzi tämpiz kīel norm ovāt.

Tämpiz lețkīel tuņšlimizõks jelīztõ äb set KKI tīetējizt, bet ka iļļiztskūold opātijizt. Sintaks teorij tīemizõs tǟdzi jag vȯļ Arturs Ozols’õn , kis vȯļ ka rōntõd „Lețlist rovlōlõd kīel” (1961) ja „Vanā leț kērakēļ” (1965) autor. Tǟnda ovstõs 1965. āigastõst L(V)I jegā āigast tīeb rovdvailiži konferentsidi , mis ātõ pivāstõd pāgiņvīțlimizt problēmõdõn. LVI Filologij fakultāt Lețkīel katēdõrs tǟdzizt tunšlimizt autord ātõ – Alise Laua fonētik, leksikologij ja frazeologij arāl, Jūlijs Kārkliņš sintaks, Emīlija Soida morfologij ja sõnād lūomiz arāl, Elmārs Liepa fonētik, Inta Freimane sintaks, Reinis Bērtulis aigijiz ja istōriliz semantika arāl. Ne ātõ pǟgiņd monogrāfijd autōrd. 1996. āigasts tuļ ulzõ ka A. Laua jūondimizõl tīedõd laigā „Lețkēļ frazeologij sõnārōntõz” .

LVI-s strōdiz ka Marta Rudzīte , kīenstõ tuļ eņtš āiga amā tǟdõlpandõb lețkīel dialektõd tunšliji, ja kis tei ežmiz iļļõvaņtlõks iļ sīe arā – rōntõ „Leț kīel dialektologij” (1964). Tuņšlimižis ta um kȭlbatõn nei täm eņtš, ku ka täm stundentõd kuoŗdõd materjalidi. Tuņšlimiži iļ dialektod LVI-s ātõ tīenõd ka Jānis Kušķis , Dzintra Paegle .

Lețkīel dialektõd tuņšlimi lekš jeddõpēḑõn ka KKI-s, kus jõvā 1956. āigasts vȯļ lūodõd Dialektologij ja kīel istōrij sektōr. Sīe tīetējizt kuoŗŗiztõ materjalidi, āndiztõ ulzõ tuņšlimiži. Pǟgiņ āigastidi sai tīedõd „Lețkīel dialektõd atlant” – sīe ežmi rōntõz „Leksika” tuļ ulzõ 1999. āigasts, bet tuoi rōntõz „Fonētik” – 2013. āigasts. Pǟgiņ āigastidi sai tīedõd „Lețkīel dialektõd atlant” – sīe ežmi rōntõz „Leksika” tuļ ulzõ 1999. āigasts, bet tuoi rōntõz „Fonētik” – 2013. āigasts. Sīe tīemizõst ātõ jaggõ võttõnd setmiņ sugkazām dialektõd tuņšlijizt – J. Endzelīns, V. Rūķe(-Draviņa), Elfrīda Šmite, Milda Graudiņa , jo obbõ ka Benita Laumane , Brigita Bušmane , Anna Stafecka , Alberts Sarkanis j.m. Lețlizt dialektolōgõd ātõ jaggõ võttõnd ka kōd rovdvailiz projekt – „Eirōp kīeld atlant ” ja „Baltõd kīeld atlant ” tīemizõst. Latgalmō kīelmūrdõd ja nänt istōrij tuņšlimizõs silmõpāistaji jag um vȯnd Antons Breidaks tuņšlimiztõn.

Tuoi tǟdzi dialektologij vīț vȯļ kīelmūrdõd sõnārōntõd sǟdimi. Ežmi ja tämpizsōņõ ka amā laigā um „Ērģeme kīelmurd sõnārōntõz ” (1977–1983), mis teitõ Elga Kagaine ja Silvija Raģe . Pierrõ ātõ ulzõ andtõd ka Kalupe (autor Antoņina Reķēna ) ja Vainiži (Eduards Ādamsons ja E. Kagaine) sõnārōntõd. Tämpizsōņõ um mõttõltõd iļ kubbiz kīelmūrdõd sõnārōntõ ulzāndamiz, 2005. āigasts sai ulzõ andtõd „Lețīel kīelmūrdõd sõnārōntõz. Prospekt”.

Dialektõd leksika kūoral amā āiga sōb täutõd ka KKI kūožnimūd kartotēk. J. Endzelīns „Lețmō NSR kūožnimūd” (A–O, 1956, 1961) kōd rōntõ ulztulmiz pierrõ vȯļ vȯdlõmõst 2003. āigast sōņõ, ku tuļ ulzõ tulbi Lețmō kūožnimūd sõnārōntõ rōntõz. Sīegid amā āiga materjal kuoŗŗimiz ja tuņšlimiz jūs vȯļtõ strōdõnd V. Dambe, Ojārs Bušs , Laimute Balode , Dzintra Hirša j.m. Kūoḑõn ne ātõ amā tǟdzizt Lețmō onomastõd, kis ātõ kēratõn ka pǟgiņ kēridi iļ onomastika.

KKI-s saitõ tīedõd ka kērakīel istōrij tuņšlimizt. Jõvā 1961. āigasts tuļ ulzõ tǟdzi Daina Zemzare tīe „Lețkīel sõnārōntõd (1900. āigast sōņõ)”. Sai ulzõ andtõd A. Bergmane ja A. Blinkena monogrāfij iļ lețkīel kēravīț (1986). Vaļmõks sai ka jo laigā tuņšlimi iļ morfologij sistēm, missõs jagīdi kēratizt A. Blinkena, Daina Nītiņa , Tamāra Porīte , Ruta Veidemane j.m. Se tuļ ulzõ kōds rōntõs set 2002. ja 2007. āigasts. Ulzõ um andtõd ka mūnda 17.–18. ā.s. kērakīel mǟdõltõks, mis ulzāndamiz pierāst teitõ vaļmõks tag name="konstantins_krauklis">K. Karulis, Kornēlija Pokrotniece j.m.

Jegā tieud kazāntimiz pierāst tǟdzi äb ūo set rōntõd või kēradkubūd ulzõ tulmi, īžki tǟdzit um ka periodika ulzandõkstõn. Filologõd seļtš kērad jadā vizzõ panmiz pierrõ seļļiži ulzandõkši nõvkub īts pitkõ aigõ iz ūo. Set 1952. āigasts īrgizt ulzõ tūlda TA „Kīel ja kērandõks institūt kērad” , mis äbregulāriz vīțõ tuļt ulzõ 1964. āigast sōņõ. Tieudliži kēridi kīeltieud arāl āndiz ulzõ ka „Tieud akadēmij tieutiji” ja īžkizt iļizskūold kērad jadād.

Sīepierāst tǟdzi suggimi vȯļ ūd, īžkist baltõd kīeldõn pievāstõd āigakēra „Baltistica” ulzõ tulmi 1965. āigasts, mis āndiz ulzõ Viļņ Iļļiskūol , mis sai amā tǟdzizõks baltistika sidāmõks mōīlmas. Jõvā 1964. āigasts Viļņõs sugīz ežmi baltistõd konferents , sīest kazīz ulzõ rovdvaili baltistõd kongres, mis sōb tīedõd jegā vīd āigast tagān. Kongresõd jaggõvõtājizt ja āigakēra kērad autōrd siegāst ātõ lieudtõb setmiņ leț kīeltieudmīed nimūd. Kubstīe Leišmō kolēgõdõks um amā āiga vȯnd väggõ tǟdzi lețlizt kīeltieudmīed kazzimiz pierāst.

Ka Lețmōl A. Ozols mǟdõltõks konferents kūoral sugīz mū irdi konferents – Jānis Endzelīns mǟdõltõks konferents (1963. āigastõst). Sīe materjalõd kil izt sōtõ ulzõ andtõd. Set 1984.–1992. āigastõs īdskubs munt konferentsõd materjalõdõks sīe materjald saitõ kub „Valodas aktualitātes” jagkõks.

Lețmō okupātsij pierrõ Nõvkub Īts lețkīel funktsijd ja kȭlbatimi pakānd eitõ veitimõks ja sīe azmõl tuļ krīevõ kēļ. Sīegid sīel īž āigal vȯļ ka īžki institūtsij, kīen vȯļ ūoļikšõmõst iļ lețkīel jeddõpēḑiz kazāntimiz – Lețkīel terminologij komisij , mis sai lūodõd 1946. āigasts Tieudakadēmij jūs. Īrgandõksõs LRA TK vȯļ TA Prezidij alā (1946–1959), jo obbõ se sai ītõd LTA Kīel ja kērandõks institūtõks (1959–1992). Amā tǟdzizt komisij jūodijizt nõvkub āigal vȯļtõ R. Grabis, A. Blinkena, Valentīna Skujiņa . Komisij tīe āigal se um lebbõ vaņtlõn ja vizāstõn kȭlbatimiz pierāst termīnidi ja andõn ulzõ pigā 150 termīnõd sõnārōntõzt ja biļetenõ.

20. āigastadā 60.–80. āigastiš rovst kažīņist strōdiztõ ka Līepõ Pedagogij institūts. Līepõ kīeltieudmīed teitõ setmiņ rōntidi ja kēradkubīdi. Īžkist um nimtõmõst Ilmārs Freidenfelds , A. Reķēna, Gunta Smiltniece , Vaira Strautiņa, Maigone Beitiņa . Bet Daugavpilsõs 1960. āigasts lețkīel ja kērandõks arā sai vizzõ pandõd, sīe ūd pǟl teitõ set 1976. āigasts. Sīest āigast täsā āt strōdõnõd setmiņ tādzizt kīeltieudmīed – D. Nītiņa, A. Breidaks, Vilma Šaudiņa , Zaiga Ikere .

Leț kīeltieudmīed āndam kubbõ võtāmiz pierāst 1975. āigasts tuļ ulzõ ežmi jo liagā kīeltieud bibliogrāfij – Dzidra Barbare kubbõ sǟdõd „Lețlizt nõvkub kīeltieud 30 āigastõd āigal. Bibliogrāfij nägțiji 1945–1975”.

1967. āigasts sai pūojtõd ežmi ovpālka tieudliz tīe jedst lețkīel tuņšlimizõs – Jānis Endzelīns prēmij (pāldiņ – ovpālka) , mis LTA āndab ulzõ tämpizsōņõ. Sie laureātõd ātõ vȯnnõd A. Laua, B. Laumane, L. Ceplītis j.m.

Tuoi mōīlmasuodā jagīz leț kīeltieudmēḑi näntkõks, kis eitõ, ja näntkõks, kis lekštõ jarā emigratsijõ. Jarā broutšiztõ Lețmō Iļīzskūol profesōrd E. Blese, A. Ābele, J. Endzelīns amā legžlimi kolēg E. Hauzenberga(-Šturma), ka V. Rūķe(-Draviņa). Nei īž vežgõrpūolõ broutšiztõ ka munt sīeāiga nūoŗimiz sugkazām kīeltieudmīed – Kārlis Draviņš , Leonards Latkovskis , Benjamiņš Jēgers j.m. Pierrõ suoddõ näntõn iz ūo kievām lieudõ tīedõ eņtš arāl. Mūnda strodīz jo madāl akadēmliz tīekūož pǟl või tei mūdõ tīedõ. Sīest sugkazāmst amā kuordõ astīz V. Rūķe-Draviņa, kis kīatsiz eņtš doktārtīe Rūotšmōl ja sai ežmiz baltõd kīeld profesōrõks Stockholm Iļīzskūols . E. Hauzenberga-Šturma strōdiz Bonn Iļīzskūols, E. Blese – Mainz Iļīzskūols , Kārlis Draviņš – Lund Iļīzskūols. Ka nēšti lețližist, kis eņtš opātõks saitõ jõvā uļļiztmōši, ātõ nǟdõb setmiņ tǟdzizt lețkīel tuņšlijizt, nänt siegās Valdis Zeps , Baiba Metuzāle-Kangere , Jāzeps Lelis , Alfrēds Gāters , Miķelis Bukšs , Dzintra Bonda ja munt.

Leț kīeltieudmīed emigratsijs tuņšliztõ kīeldõ ja āndizt ulzõ kēridi mūd mōd ulzandõkšis, nägțõbõks, „Språkliga Bidrag” , „Studi Baltici” j.m., bet ka prațīztõ lețkīeldõ emigratsijs. Īžkist kīeltieudõn vȯļ pivāstõd ūd pǟl pīkstõd „Ramave” ulzandõks „Riekūd” , mis kil iz tul ulzõ regulāriz vīțõ, bet pitkād āigastõd āigal. Kīel kõrdõlpanmizõn vȯļ pivāstõd Chicagos 1980.–1987. āigasts ulzõ andtõd āigakēra „Tieutõd” . Latgal kērakīel problemõdõn pivāstõd kērad sait ulzõ andtõd sērijs „Acta Latgalica” .

Īžki tǟdzit vȯļ optõbrōntõdõn, mis siegās amā kōgiņ pīlõm ei Valerija Bērziņa-Baltiņa „Lețkīel gramatīk” . Sīe ežmi ulzandõks tuļ ulzõ vel 1942. āigasts Rīgõs, bet pierrõ 1987. āigast sōņõ tuļ ulzõ vel vīž ulzāndõkst uļļiztmōši, ja kakš ulzandõkst tegīž Lețmōl pierrõ īžpīlimiz ūdstimiz. Tǟdzi jag lețkīel iļļõ pidāmiz pierāst Rūotšmōl ja Saksāmōl um vȯnd Valentīne Lasmane tīen. Laz kil Nõvkub Lețmōl vȯļtõ suggõnd õigizkēra mõitõkst (1946–1969), emigratsij lețlizt pidīztõ vizās n.n. Endzelīns õgizkērast, norm ovātõks kȭlbatõs jõvā 1942. āigasts Lețkīel kub Rīgõs ulzõ andtõd „Lețkēļ õigizkēra sõnārōntõzt” , mis ka 1987. āigast sōņõ setmiņkõrd sai ulzõ antõd ūd pǟl. V. Bērziņa-Baltiņa īdskubs Jāni Bičolis’õks teitõ ka „Lețkīel sõnārōntõ” (1993). Tǟdzi āndam lețkēļiz terminologij arāl emigratsijs um vȯnd „Lețkīel tehnika terminologij sõnārōntõ” ulzandõksõn vīds rōntõs (1972–1986) Ernests Dravnieks tuoimimizõl. Iļ tǟdzizt tīed kīeltieud arāl 1979. āigastõst sai antõd ka Anna Ābele mǟdõltõksfond ovpālka .

Pierrõ Tūoiztā mōīlmasuoddõ nei emigrātsijs jellõnd, ku ka munt rovd tuņšlijizt abkõks lețkēļ sai opātõd setmiņ Vežgõr mōīlma iļīzskūols. Lețlizt eņtš opātimiz pierāst amā tǟdzi um vȯnd Stockholm Iļļiskūol , Vežgõr Michigan Iļļiskūol , kus strōdiz Lalita Muižniece , ja ka Trevor Fennell kursõd Austrālij iļīzskūolis Adelaidas ja Melburns. Tieud pierāst lețkēļ sai opātõd ka Bonn Iļīzskūols , Münster Iļīzskūols ja mūši kūožis.

Emigratsijs jellõnd kīeltieudmīed īdskubs mūd tieudmīeztõks ja eņtš leišõd ja ēsti kolēgõdõks 1968. āigasts Amēriks lūoitõ Baltij opātõks kazāntimiz asotsiātsijt (AABS) , mis sīest āigast jegā kōd āigast tagān tīeb rovvõdvailiži konferentsidi AĪV agā Kanād iļļiztskūoliš. Nēši alz um vȯnd ka kīeltieuds sektsij. Eirōps, Stockholms, 1971. āigastõst īrgõs kõrd kōd āigast āigal sai pidtõd Baltij opātõks konferents Skandināvijs . Nei jegā āigast lețkīel tuņšlijizt setmiņ mōšti saitõ kubbõ mingizõs Eirōp agā Amērik jālgabs.

Lețkīel opātimiz ja tuņšlimiz pierāst īžki kūož um alz vȯnd ka Leišmōl. Nõvkub āigal lețkīeldõ opātiztõ Viļņ Iļīzskūols , kus kurs jūodiji vȯļ Jonas Kabelka , kis um kēratõn nei optõbrōntõzt, ku ka īdskubs Jonas Balkevičius’õks sǟdõn kubbõ ežmiz lețkīel-leiškīel sõnārōntõ (1977). Leț kīeltieud istōrij pierāst tǟdzizt ātõ laigād Algirdas Sabaliauskas tuņšlimizt.

Leț ja ēsti kīel kontaktidi um tuņšlõn ēsti kīeltieudmīez Lembit Vaba , bet pitkāāigali Tartu Iļīzskūol profesor Paul Ariste um vȯnd tǟdzi rištīg leț kīeltieudmīed kazātimiz pierāst 50. ja 60. āigstiš ja ka līvõ kīel tuņšlimizõs.

Um vizāstiz nimtõmõst vel kakš kīeltieudmīeztõ. Velta Staltmane , kis strōdiz Moskovs, um kēratõn tǟdziži tīeḑi iļ lețkēļ līekõnimūd, bet lețkīel istōrij pierāst vertlizt ātõ pūoļõd kīeltieudmīe Stanisław F. Kolbuszewski tuņšlimizt. Sīegid amā produktīvi tuņšliji uļļiztmōši, kis um kēratõn iļ gramatīk ja kērakīel istōrij kizzimizt, um vȯnd Austrālij Flinders Iļīzskuōl profesōr Trevor Fennell , kis um ulzõ andõd kērdi ja rōntidi, nänt siegās 17. ja 18. ā.s. lețkīel gramatīk ja sõnārōntõ.

Lețkīel funktsijd ja kȭlbatimi nõvkub āigal ei jo ōdõks, bet latgal kērakēļ pigātagā täudlistiz sai jarā kīeltõd. Pierrõ suoddõ jõvā pigā jemīņ iz tultõ ulzõ āigakērad latgal kīelkõks, mū kērandõks sai pīkstõd veitõ ja set 60. āigastõd īrgandõks sōņõ. Latgal kērakīel kȭbatimi ei pǟlõ set katūoļd pivāskuodās, ja ka kīelmurd arāl, kus se vȯļ jegāpäuvi rõkkēļ. Ka latgal kīel tuņšlimizt nīžiztõ set kīelmūrdist. Sīel arāl amā tǟdzi vȯļ Antons Breidaks ja Antoņina Reķēna āndam. Latgal kērakīeldõ pidīzt iļļõ mūši mōši jellõnd latgald nei kērandõks ulzāndamõd, ku ka kēradkub „Acta Latgalica” ja katūoļd pivākuodā abkõks. Amā tǟdõlpandõb latgal kīeld tuņšlijizt nēši āigastiš uļļiztmōši vȯļtõ Miķelis Bukšs , Jāzeps Lelis , Valdis Zeps j.m.

Vel jo lǟlam vȯļ līvõkīel kūož. Tuoiz mōīlmasuodā pierrõ līvõd kilād vȯļtõ Nõvkub īt rubīž, ne izt võitõ ēņtša kazāntõ. Kīel mūoštajizt vȯļtõ lǟnõd nei Lețmō jālgabiž, ku ka Vežgõrõ, sīepierāst ka kīel kȭlbatimi ei veitimõks. Ka tuņšlimi Lețmōl piegātagā jemīņ iz sug. Set Pētõr Damberg īdskubs sūomõ ja ēsti tuņšlijiztõks ja Lețmōl jellõn Tõnu Karmaks tei setmiņ kežkerrõ, äbțiz munt tuņšlijiztõn. Ka ēsti ja sūomõ kīeltieudmīed vȯtšizt vel jelsõ voļļijidi kīel mūoštajidi, kuoŗŗiztõ materjalidi, āndiztõ nēḑi ulzõ. Amā tǟdzizt sīeāiga līvõ kīel tuņšlijizt vȯļtõ Eduard Vääri , Tiit-Rein Viitso , Seppo Suhonen .

20. ā.s. kōdõkskimdõd āigastõd sidāms, ku īrgiz n.n. „perestroika“ ja tuļ virgimizāiga, lețkēļ tegīž sai īžkiz tǟdõlpanmiz alā. Jõvā 1978. āigastõst sugīz „Kīel praks pǟva ” . Kīel status ja sīe kȭlbatimi vȯļ amā ežmi problēm, iļ mis sai rõkāndõt. Rovst ja kīeltieudmīed abkõks 1989. āigasts sai vastõ võttõd ežmi Lețmō NSR Kīeld pandõks, missõs lețkīelõn tegīž vȯļ andtõd valdkīel status. Sīegid amā sai mõitizõks set pierrõ Lețmō īžpīlimiz ūdstimizt 1991. āigasts. Samsamīņ saitõ lūodõd vald institutsijd, mis ūoļikšizt iļ kīel pandõks tǟd ja vaim. Nei sai lūodõd Vald (pāldiž Lețkīel) agentūr (jūodiji um Jānis Valdmanis ), Vald kīel sidām (sīe jūodijizõks ātõ vȯnnõd Dzintra Hirša, Agris Timuška ja Māris Baltiņš ), ja ka Tulkimiz ja terminologij sidām, mis 2009. āigasts sai īdõkubbõ pandõd VKS-õks. Sidām jūs strōdõb Vald kīel inspektsij ja Lețkīel ekspertõd komisij, mis āigõb dokumentidi, sǟdõb kīel normidi, loptāntõb iļ setmiņ kīel kizzimizt. Um lūodõd ka Kūožnimūd allikomisij, Latgal kērakīel (jedmõl – ortogrāfij) allikomisij ja ka īžki kalendārnimūd ekspertõd komisij.

Vald prezident jūs um lūodõd ja setmiņkõrd ūdstõd Vald kīel komisij . Sīe ežmi jūodiji vȯļ lūoltiji Māra Zālīte, pāldiž – Andrejs Veisbergs . Kīeltieudmīed ātõ alz vȯnnõd īņõs vald kīel politīk lūomizõs ja tǟtimizõs. Amā tǟdzi täsā um vȯnd Ina Druviete , kis äb set teorētilizt kērad ja rōntõdõks um pūojtõn kīel politīk ažḑi, bet um ka strōdõn sīekõks praksõs, nei Saiema deputāt, ku ka opātõks ja tieud ministõr vȯldsõ. I. Druviete abkõks ātõ vaļmõks sōnõd setmiņ sotisolingvistika tuņšlimizt iļ lețkīel ja sīe īžkist aspektõd.

Lețkīel aģentūr nēši āigastiš um tarmõn nõv iļ setmiņ kīel kizzimizt, se um ka tigtõn lețkīel ja ka līvõkīel tuņšlimiz ja prațțimiz. Täs strōdõbõd J. Valdmanis, I. Vītola, D. Liepa j.m. LKA tigtimizõks ātõ vaļmõks sōnõd setmiņ projektõd – sotsiolingvistika kiztlimizt, optõbrōntõd, sõnārōntõd, īžkizt tuņšlimizt, populārtieud ulzandõkst j.m. LKA abkõks 2005. āigastõst teiz tulāb ulzõ kīel kultūrõn pivāstõd ulzandõks – „Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” (‘Kīel praks: vanņtlimi ja nõv’) .

Jo laigā kubgõn interes iļ tǟdzizt kīel kizzimizt ka äb ūo sugīd loppõn. Tǟdzi jag täsā um Rīgõ Lețlizt seļtšõn, mis jūs um lūodõd RLS Lețkīel kazāntimiz kub (2001). RLS īdskubs Lețmō Tieud akadēmijõks 1998. āigastõst irgõs tarmõb Kārlis Mīlenbahs ovpālka iļ kīel kõrdõlpanmiz ja popularizīertimiz.

Amā tǟdzi vastātiji iļ lețkīel terminologij kāzāntimiz um Lețmō Tieudakadēmij terminologij komisij. Sīe jūodijizõks īžpīlimiz āigastiš ātõ vȯnnõd Aina Blinkena , Valentīna Skujiņa Juris Baldunčiks ja Māris Baltiņš .

Jedmili Lețmō Tieudakadēmij Kīel kja kērandõks institūt jõvā 1992. āigasts sai jagdõd ja sīe kīel jagstõ tuļ Lețkīel institūt (direktor J. Valdmanis , 2004. āigastõst – Ilga Jansone ). Ni se institūt um Lețmō Iļīzskūol alā. LKI-s nēši āigastiš ātõ tīedõd pāgiņd tuņšlimizt, missõst jaggõ ātõ võttõnd nei vaņīmiz sugkazām (B. Bušmane, O. Bušs, I. Jansone, J. Grigorjevs , A. Stafecka, A. Timuška j.m.), ku ka nūor sugkazām kīeltieudmīed (A. Trumpa, R. Siliņa-Piņķe, I. Pūtele, I. Indričāne, S. Rapa j.m.). 1996. āigasts um loptõd „Leț kērakīel sõnārōntõz” , ūdpǟl um irgõn Lețmō kūožnimūd sõnārōntõ ulzāndami, um lūodõd ūž elektrōnli „Tämpiz lețkīel sõnārōntõz”, um ulzõ antõd nēļa Lețkīel dialektõd atlant rōntõzt, druktõd setmiņ kīeltieudmīed rōntõd. Pāldiž īžkist aktīvi um tīe onomastik, fonētik, istōriliz leksikogrāfij, dialektologij arāl. Tǟdzi um ka āigakēra „Linguistica Lettica” , mis tulāb ulzõ jõvā 1997. āigastõst. LKI jūs munt kīeltieudmīedkõks īdskubs um kubbõ sǟdõd ka „Kīeltieud pūojtermīnõd sēļțiji sõnārōntõz” (2007) ja laigā „Lețkīel gramatīk” (2013).

Tādzizt mõitõkst ātõ suggõnd Lețmō Iļīzskūols . Filologij fakultāt um ītõd jedmiliz Vȭrõd kīeld fakultātõks ja lūodõd Humanitāriz tieud fakultāt. Jedmilizõst Lețkīel katēdõrst ni um sōnd kakš – Lețkīel ja amnämniz kīeltieud katēdõr, mis prațūb tämpiz lețkīel tuņšlimiži, ja Baltõd kīeltieud katēdõr – sīe rovst tīebõd tuņšlimiži iļ kīel istōrij, dialektõd ja munt baltõd kīeld. Nēši strōdõbõd Andra Kalnača , Ilze Lokmane , Lidija Leikuma , Laimute Balode , Pēteris Vanags , Edmunds Trumpa j.m. Lețkīelõn eņtš tuņšlimižis sūrdõ tǟdõlpanmizt ātõ pivāstõnd ka munt fakultāt kīeltieudmīed, kis irdist opātõbõd mūḑi kīel kursidi, nägțõbõks, Igors Koškins , Andrejs Veisbergs , Maija Brēde , Ineta Balode j.m. LI Filologij fakultāts jõvā 1991. āigasts īrgiz ulzõ tūlda kēradkub „Baltu filoloģija” , missõst ni um sōnd rovvõdvaili baltõd kīeltieud āigakēra. Regulāri ulzandõks um ka kub „Valoda: nozīme un forma” (‘Kēļ – tǟntõks ja form’; 2009. āigastõst). Engliškīel jag 2011. āigastõst āndab ulzõ āigakerrõ „Baltic Journal of English Language, Literature and Culture”, missõst um lieudtõb ka mūnda lețkīelõn pivāstõd kēra. Ämši LI kīeltieud jagīs jegā āigast suggõbõd LI tieudliz konferents sektsijd.

Līepõ Pedagogīk institūt (pierrõ – akadēmij) 2009. āigasts sai Līepõ Iļīzskūolõks . Ka täsā lǟb jeddõpēḑõn kīel tuņšlimi, tulbõd ulzõ rōntõd (B. Laumane, G. Smiltniece, Ieva Ozola , Linda Lauze j.m.), um kaitstõd setmiņ doktārtīedõ. Ikš arīst, missõks jelābõd Līepõ kīeltieudmīed, um Jedāl Kurmō kēļ. Tǟdzi suggimi Lețmōl um jegāāigasti konferents „Sõna ja sīe tuņšlimiz aspektõd ” , mis referātõd sōbõd ulzõ andtõd kēradkubīs (1997. āigastõst). Līepõ Iļīzskūol tarmõb ka Antoņina Reķēna ovpalkõ (2000. āigastõst).

Īžpīlimiz ūdstimiz pierrõ um tīedõd kā Rēzekne Iļļiskūol (2016. āigastõst Rēzekne Tehnologijd akadēmij). Täsā ātõ tīedõd setmiņ projektõd, mis ātõ pivāstõd latgal kērakīel, Latgalmō kīelmūrdõd ja munt kīeld kȭlbatimiz pierāst Latgalmōl ( Sanita Lazdiņa , H. Martens, A. Kļavinska j.m.). Rēzeknes tulāb ulzõ ka humanitāriz tieud āigakēra „Via Latgalica” , kus ātõ ka kērad iļ kīeltieud. Kūoḑõn Eēzeknes um irgõn rovvõdvailizt latgalistika konferentsõd irdõks.

Tuņšlimizt kīeltieud arāl lǟbõd jeddõpēḑõn ka Daugavpils Iļīzskūols . Täs lețkīel (V. Šaudiņa, Z. Ikere j.m.) kūoral tuņšlõbõd ka krīevõ kīeldõ ja mūḑi kēļi. Ka Daugavpilsõs 1991. āigastõst suggõbõd rovvõdvailizt konferentsõd ja 1994. āigastõst sōb ulzõ andtõd kēradkub „Valoda dažādu kultūru kontekstā” (’Kēļ setmiņ kultūrd kontekstõs’) .

Ūž iļļiskūol um lūodõd Lețmō vežgõr jags – Ventspils Iļļiskūol . Sīes sōbõd opātõd ka tulkijizt, sīepierāst tuņšlimi amā jemīņ um sidtõd kontrastīvizt tuņšlimiztõks (J. Baldunčiks, Dz. Lele-Rozentāle, J. Sīlis j.m.).

Setmiņ kīeltieudmīed ātõ strōdõnd Rīgõ Pedagogij ja opātõks jūodimiz akadēmijs – RPIVA, mis 2017. āigasts sai ītõd Lețmō Iļīzskūolõks. 2016. āigast sōņi RPIVA-s vȯļ Lapst kīel tuņšlimiz sidām, kus strōdiz Dace Markus , Anna Vulāne ja setmiņ munt.

Tǟdziz lețkīel tuņšlimiz sidāmõks um sōnd LI Matematīk ja informatīk institūt Kuņštiliz intelekt laboratorij , sīe pitkā-āigali jūodiji um Andrejs Spektors . Täs um strōdõn ka M. Baltiņa, strōdõb Ilze Auziņa , E. Andronova, Inguna Skadiņa j.m. KIL um tīend Tämpiz lețkīel tazāvaitiz korpus , Leiškīel-lețkīel-leiškīel paralēltekstõd korpus , Lețkīel muinizt tekstõd korpus „Senie” (‘Muinizt’) , mis tarmõbõd ab tämpiz datōrõks tīedõd lețkīel ja sīe istōrij tuņšlimiz pierāst. Īdskubs Rēzekne Iļīzskūolõks um tīedõd Tämpiz latgal kērakīel tekstõd korpus . KIL um pand immõr K. Mīlenbahs ja J. Endzelīns „Lețkīel sõnārōntõ” , tīeb jo laigā sõnārōntõ Tēzaurs.lv, strōdõb lețkīel tekstõd automātiz analīz, mašīntulkimiz kazāntimiz ja munt tǟdzizt projektõd jūs.

Īžki kūož datōr kīeltieud arāl um 1991. pūojtõd kīel tehnolōgijd jettõvõtāmizõn „Tilde”. Sīe amā tǟdzi tīe um vȯnd mašīntulkimiz, terminologij, semantik un korektūr vaindõkst arāl, ītõs nei praktiliz kȭlbatimiz, ku ka kȭlbatimiz tieud pierāst.

Kīeltieud tuņšlimizprojektidi īdstīd tigūb Lețmō Tieudnõvkub. 1995. āigasts um lūodõd īžki letonika tuņšlimizprogram, mis alā āt setmiņ tieud arād. Iļ nänt projektõd ežmizkõrd sai rõkāndõd letonika kongressõs (2005). Sīest āigast seļļizt kongressõd suggõbõd ikškõrd kōd āigast āigal.

Lețkīel tuņšlimi ja opātimi munt valdõd iļīzskūoliš 1991. āigast pierrõ um jo aktīvi. Lețkīeldõ tämpizsōņõ opātõbõd ja tuņšlõbõd Leišmōl – Viļņ Iļļizskūols , ūd pǟl lūodõd Vytautas Magnus Iļīzskūols Kauņõs, Šauļiai Iļīzskūols ja mūši. Amā sūrd lețkīel tuņšlijid ja popularizīertijid ātõ Albertas Rosinas , Alvydas Butkus , Dalia Kiseliūnaitė , Regīna Kvašīte ja munt kīeltieudmīed. Lețkīelõn pivāstõd kēridi amā jemīņ līedab āigakēras „Baltistica” , „Acta Linguistica Lithuanica” ja ka mūši ulzandõkšis.

Lețkīeldõ opātõbõd setmiņ Pūoļmō iļīzskūols – Varšav Iļīzskūols , kus baltõd kīeld jedst vastātõb Axel Holvoet , Adam Mickiewicz iļīzskūols Poznans, kus strōdõb Nikole Nau . Mȯlmõd kīeltieudmīed ātõ pivāstõnd lețkīelõn eņtš kēridi. Pūoļmōl pitkõ aigõ tuļ ulzõ ka ulzandõks „Linguistica Baltica” , bet pāldiž tulāb ulzõ ūž āigakēra „Baltic Linguistics” . Pǟgiņ kēridi iļ baltõd kīeld um lieudtõb ka mūs Pūoļmō ulzandõksõs „Acta Baltico-Slavica” .

Saksāmōl tundtõb baltist Rainer Eckert Greifswald Iļīzskūols um lūond ežmiz Baltistika institūt, kus paldīž strōdõbõd täm studentõd. Lețkēļ sōb opātõd ka Mainz Iļīzskūols ja āigiņ ka mūši iļļiztskūoliš. Lețkīel tuņšlijižist um nimtõmõst ja Berthold Forssman , kis um kēratõn nei gramatīk, ku ka optõbrōntõ ja sõnārōntõ. Pavel Štoll abkõks lețkēļ jõvā mūnda aigõ sōb opātõd Karel Iļīzskūols Prāgõs. Jõvā jemīņ äbku 20 āigastõ lețkēļ sōb opātõd ka Ungārmōl (Budapests, Sombathelys). Lețkēļ sōb opātõbõd ja tuņšõltõd ka Prantšmō ja Itālij iļīzskūoliš. Īžkist nimtõb um Pisa Iļīzskūol profesōr Pjetro U. Dini tīe baltistika arāl, ka lețkīel tuņšlimiz arāl. Ta um ka āigakēra „Res Balticae” ulzāndaji ja pǟtuoimiji. Itālijs īd vait tuļ ulzõ ka āigakēra „Ponto-Baltica”, missõst ka vȯļtõ lieudtõb pǟgiņd baltõd kīeld problēmõdõn pivāstõd kērad. Pūoj Eirōps lețkīeldõ pāldiž võib oppõ Stockholm Iļīzskūols , Helsinki Iļīzskūols ja Pētõrburg Vald iļīzskūols , kus strōdõb lețkīel tuņšliji Aleksej Andronov . Täsā īrgiz ka ūž rovvõdvailizt konferentsõd „Baltu dienas un baltās naktis” (‘Baltõd pǟvad ja vāldad īed’) irdõks. Krīevõmōl tämpizsōņõ tulāb ulzõ kērad kub „Balto-slavjanskie issledovanija” . Terjes Mathiassen kūolimiz pierrõ baltõd kēļi jemīņ äb opātõt Oslo Iļīzskūols . Sīepierāst täm student Sturla Berg-Olsen jelāb jeddõpēḑõn munt arādõks.

AĪV-s lețkīel oppimizprogram vizzõ panmiz pierrõ Vežgõr Michigan Iļīzskūols āinagiz iļīzskūolõks, kus võib oppõ ämḑi Baltij kēļi, um ni sōnd Washington Iļļiskūol , kus baltistika oppimizprogram jūodiji um Guntis Šmidchens. Leț kīel oppimi ja tuņšlimi Japāns perīz āigal sugūb set strēkiņ, bet set set um lūodõd võimi oppõ lețkīeldõ Kīnõmōl, Peking Võrõdkīeld iļīzskūols. Set programmidi vaindõkst agā materjald abkõks leb Lețkīel agentūr tigūb ka Lețmō vald.

Vald kīelpandõks kītõb, ku „Vald tarmõb latgal kērakīel ku istōriliz lețkīel vīț kaitsimiz ja kazāntimiz”. Nei latgal rovzt, ku ka setmiņ kīeltieudmīed (Antons Breidaks, Lidija Leikuma, Anna Stafecka j.m.) ātõ kažīņist jaggõ võttõnd latgal kērakīel normõd lūomizõst, ka sīe popularizīerimizõst. Tǟdzi suggimi um se, ku Vald kīel sidām Lețkīel ekspertõd komisij Latgal ortogrāfij allikomisij 2007. āigasts um vizāstõn ūdstõd latgal õigizkēra pandõkši. Nēḑi kȭlbatõbõd ulzandõkšis, mis ātõ druktõd latgal kīelkõks. Latgal kērakīels tulbõd ulzõ rōntõd, vaišti ka āigakērad. Kīeltieudmīed ātõ pǟgiņ tīend ka sīeks, laz kērakēļ vȯlkõ tämpi ja jõvīst tuņšõltõd. 2004. āigastõst amā āiga suggõbõd rovvõdvailizt latgalistika konferentsõd , tulbõd ulzõ nänt materjald.

Vald kīelpandõks kītõb ka, ku „Vald tarmõb līvõkīel kui alīzrov (autohtond) kīel prațțimiz, kaitsimiz ja kazāntimiz ”. Sīegid latgal kērakīel kūoral līvõkīel situatsij um täužīņ mõiti. Jemīņ äb ūo lieudtõb seļļi kubgõn, kus līvõ kēļ vȯlks kȭlbatõd jegāpäuviz rõkāndimiz pierāst, pigātagā jemīņ äb ūo ka līvõ kīel mūoštajidi. Amā sūr tǟdõlpanmi um pivāstõd kīel tuņšlimizõn, bet ātõ suggõnd ka līvõ kīel kõrdõlpanmiz konferentsõd (1995, 2005), mis ātõ vizāstõnd līvõ kērakīel irdõkši ja lūonõd alīži ītiz kērakīel, līvõkēļizt ulzandõkst ja kīel normõd lūomiz pierāst. Ulzõ ātõ andtõd ka setmiņ autōrd (Valda Šuvcāne, Kersti Boiko, Zoja Sīle jm.) optõbvaindõkst līvõ kīel oppimiz pierāst. Kīel tuņšlimiz pierāst pǟgiņ ātõ tīenõd Tiit-Rein Viitso , kis um sǟdõn kubbõ „Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõ” (2012). Sīe jūs tämmõn äbțiz Valts Ernštreits , kis um tuņšlõn ka līvõd kērakīel istōrij. Setmiņ ovātist Salāts līvõ kīel sõnārōntõ „Salis-livisches Wörterbuch” (2009) ātõ kubbõ sǟdõnd Eberhard Winkler ja Karl Pajusalu . Perri um pseidonīm Ķempi Kārl alā andõn ulzõ ka lūolrōntõ „Salats joug kolm aģa” (‘Salāts joug kuolm kuoltõ’), mis um ežmi rōntõz sīes līvõ kīel murds. Līvõ kīel tuņšlimizõks ātõ jellõnd ka jo nūord ēsti kīeltieudmīed, nänt siegās ātõ Miina Norvik , Tuuli Tuisk ja munt. Las kil līvõkēļ jemīņ äb ūo kūltõb jegāpäuvizõs rõks, sīe jelāmi sugīd äb ūo loppõn. Lǟb jeddõpēḑõn ka sīe tuņšlimi, sōb tīedõd līvõ kīel korpus, paldīņ um irgõn tīe ūd, jo laigā līvõkīel gramatīk jūs. 2018. āigasts um lūodõd Lețmō Iļīzskūol Līvõd institūt – ežmi tieud institūtsij mōīlmas, mis tīe sidāms ātõ līvlizt ja nänt pierāndõks.

Lopāndõks

Leț kērakēļ ja ka lețkīel tuņšlimi um entš riekkõ kǟnd jemīņ äbku 400 āigastõ. Kēļ um amā ežmižist fragmentist ja veitižist kērist kazzõn jõvāl kõrdõl vȯļļijiz kērakīel sōņõ, mis on Lețmō vald kēļ, um kȭlbatõb setmiņ arīs, ka ūd tehnologijd pierāst. Ežmižist kōļimižist mȯistõ kīel struktūr ja kuoŗŗõ īdõkubbõ kīel sõnḑi kīeltieud um sōnd jo laigā tieud arāks, mis tuņšlõb kīeldõ ämši aspektis. Lețkēļ un vaņtõltõd setmiņ sūrs gramatiks – J. Endzelīns „Lețkīel gramatiks” (1951), „Tämpiz leț kērakīel gramatiks” (1959–1962), „Lețkīel gramatiks” (2013). Ātõ kubbõ sǟdõd sūrd sõnārōntõd – K. Mīlenbahs un J. Endzelīns „Lețkīel sõnārōntõz” (1923–1946), „Leț kērakīel sõnārōntõz” (1971–1996). Ātõ pīkstõd luggõmõt tuņšlimizt iļ kīel alliztsistēmõd, nänt istōrij ja problēmõd. Tuņšlimizõks jelābõd opātõd spetsialistõd ja institutsijd setmiņ Lețmō kūožis. Neiīž ka mūši mōīlmas kazāb interes iļ lețkēļ. Se sōb opātõd ja tuņšõltõd iļīzskūolis Eirōps ja mūši kontinentis. Pǟgiņ um tīedõd, bet tīedõ vel um killõld. Āigan um īņõ ailõmõst nei kīelõn, ku ka tieudõn. Īdstīb suggõbõd ūd tehnologijd, näntõn „um rõkāndõmõst” ka lețkīelkõks. Lețkīelõn um vȯlmõst mīelpierāst nei näntõn, kis sīekõks kazābõd ilzõ, ku ka näntõn, kis oppõbõd sīe jõvā täužkazzõn vȯlds. Set nei võib pīlõm īedõ mäd tämpizõs, ulzkutsimiztõks rikkõs mōīlmas.

2018. āigasts (pap., prec. 2020.)

The History of the Latvian language and Latvian linguistics

An Overview

Pēteris Vanags, Dr. habil. philol.

Introduction

It is possible to understand the term “Latvian linguistics” in a number of ways, but it can be used to refer to everything written about the Latvian language. The term “Latvian linguists” is generally used to refer to everyone living in Latvia who is involved in the research of any world language. Occasionally, also to those who have researched Latvian in other countries. In this project, a fairly broad area is found behind the words “Latvian linguistics” – both in terms of the study of Latvian itself as well as the study of the history of its research: events, individuals, publications, everything, which is significant to the history of Latvian in one way or another. Of course, the amount of information and number of articles is limited, and were chosen based on the project authors’ thoughts on what are the most important aspects on which to focus. A great deal of other information can be found in the encyclopaedia prepared by Andrejs Bankavs and Ilga Jansone entitled “Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas” (Linguistics in Latvia: Facts and Biographies) (2010).

This project is extensive both in terms of the spans of time and the areas it covers. Examples of exist from the 13^th century onward. Latvian has been of interest to researchers both inside and outside Latvia. Important events relating to Latvian have also occurred in many different parts of the world. The contents of this project go beyond a narrower understanding of “Latvian linguistics”, as they also include a description of the creation and development of the Latgalian written language. Additionally, one of Latvia’s other languages – Livonian – is also included along with facts about its history and study, despite the fact that Livonian is more typically seen as part of “Finno-Ugrian Studies”. In this way, an attempt has been made to include various aspects of the history of the Latvian language and linguistics, which have formed over the centuries and continue to characterise the ethnic and linguistic identity of modern Latvians presently.

The history of Latvian linguistics is divided into four periods in this overview, which reflect the development of the Latvian language and Latvian linguistics:

• 1. The Formation of Latvian (13^th–16^th centuries) – the first accounts of Latvian date to this period as do the first examples of writing in Latvian; however, there are no linguistic studies yet.
• 2. The Early Period of Latvian linguistics (17^th–mid-19^th centuries) – the earliest grammatical descriptions of Latvian appear during this period as information and understanding of Latvian gradually expands.
• 3. The Intermediate Period of Latvian linguistics (mid-19^th–mid-20^th centuries) – language descriptions during this period are largely written using the historical-comparative method.
• 4. The Modern Period of Latvian linguistics (beginning in the 1960s) – this period is characterised by a methodologically diverse approach and the existence and development of various linguistic sub-fields, which bring together and analyse language material in all its diverse aspects.

1. The Formation of Latvian (13^th–16^th centuries)

Linguists do not share a unified view on the moment when one could speak of the existence of a “Latvian language” – a language which was the continuation of earlier stages of language evolution and which had spread across the entire territory where modern Latvian is now spoken. Based on historical and archaeological evidence, we can say that in the 12^th–13^th centuries, this land was inhabited by East Baltic tribes – the Latgalians, Selonians, Semigallians, West Baltic tribes – the Curonians, as well as the Finnic-speaking Livonians. The differences between the archaeological cultures are clear from excavation, but differences in language cannot be determined in the same way as there exist no written records of the languages these tribes spoke. Historians, archaeologists, and linguists are still, however, of one mind that the Latvian ethnicity, and along with it a unified language, formed during approximately the 13^th–15^th centuries within a territory in Livonia, which was quite similar in its shape to that of modern Latvia. The traditional view among linguists is that the Latgalian tribe’s language had the most significant role in the development of Latvian, as it became the basis for the entire nation’s language. The age of the differences noted among dialects and subdialects in the 19^th–20^th centuries cannot be dated with certainty, as there is a lack of written documentation concerning their development. Certainly some of these differences pre-date the 16^th–17^th centuries when differences in vowels and diphthongs were noted between the Central and High Latvian dialects.

The first written accounts of Latvian appear at the same time as the German expansion into the Baltic region and the formation of Livonia. The earliest of these is found in the Livonian Chronicle of Henry (1225–1227) when in 1212 the Latgalian chieftain Rūsiņš refers to crusader commander Berthold of Cēsis as draugum suum ‘his friend’ (savs draugs in modern Latvian). The word ‘draugum’ is given with a Latin ending, but its root is recognisable and corresponds to the same word ‘draugs’ in modern Latvian. The majority of Latvian language records from the 13^th–15^th centuries are not, however, common nouns, but proper nouns – placenames and the names of people. These too provide information about Latvian, though in a more limited way. At the end of the 15^th century, the first written records of Latvian common nouns appear in the books of the Rīga craftsmen’s guilds: mate ‘mother’ (modern Latvian: māte), scewe ‘wife’ (modern Latvian: sieva), but by the beginning of the 16^th century, the first longer texts also appear which display a kind of Latvian written tradition.

This period is also associated with the earliest known religious texts in Latvian. The Gisbert Lord’s Prayer (1507) may have been written down even before the Reformation. The Lord’s Prayer by Simon Grunau, a monk in Prussia, is also directly associated with Catholic traditions. The Lutheran Reformation had the most significant role in the development of a Latvian written language, which then spread throughout Livonia beginning in 1517. Already in 1525 there are reports of the earliest known book in Latvian , which was printed in Germany and prevented from leaving Catholic Lübeck, therefore, most likely never reaching Rīga. In the 1520s and 1530s, the first longer Latvian texts appeared in Rīga – pericopes, hymnals, catechisms – which at this point spread only in handwritten from. However, some of these texts may have also been printed, as the analysis of the so-called Hasenteter Lord’s Prayer found in the 1550 Sebastian Münster “Cosmographia” testifies. This version of the Lord’s Prayer is currently the oldest known text printed in Latvian to have survived up to the present day.

Following the Livonian War (1558–1583) when Latvian lands came under the rule of Lithuania-Poland, efforts associated with the Counter-Reformation were made to spread Catholicism among common folk. One of the results of these efforts is the earliest known book in Latvian – the Catholic Catechism (1585). During the same period, Gothard, the first Duke of Courland (Latvian: Kurzeme), was working to ensure that Lutheranism would become established. The first Lutheran church handbook in Latvian (1586–1587) was published thanks to his support. With these publications, it can be said that the first Latvian written language tradition had formed. It also continued into the beginning of the 17^th century with the publication of the first book in Latvian printed in Rīga – the second edition of the Lutheran handbook (1615). The initial process of setting Latvian to writing had been completed – its written form had been created, though it was still quite far from ideal at this point.

2. The Early Period of Latvian linguistics (17^th–mid-19^th centuries)

In order to improve the Latvian written language, it was necessary to understand the system of the language itself. In the 17^th century there did not yet exist any particularly knowledgeable linguists, so the individuals who had a need to do this work and had some theoretical understanding, set about accomplishing it. These individuals were members of the clergy, as language was necessary for their work and they had gained at least a minimum of linguistic knowledge by studying Latin, Greek, and other languages. Their work can be referred to as missionary linguistics, similar to that which occurred in America and elsewhere outside of Europe where the spread of Christianity began with learning local languages and writing grammars.

The first individual to have left notes of a linguistic nature regarding Latvian phonetics and grammar was Georg Mancelius (Georgs Mancelis, the Latvian version of certain non-Latvian names is given in parentheses, as many works are written about these individuals using the Latvian form of their names) who was already writing about these subjects in the introduction to his handbook “Lettisch Vademecum” (1631). He also was the first to have published an original Latvian language textbook in three parts: the alphabetic German-Latvian dictionary “Lettus” (1638), which he supplemented with a thematic dictionary “Phraseologia Lettica” and ten conversations in Latvian with translations. At about the same time (approx. 1630), the first Latvian grammatical description intended for learners “Manuductio” was written by Johann Georg Rehehusen (Johans Georgs Rehehūzens), though it was published slightly later (1644).

However, this first grammar was still quite primitive and imprecise, therefore it received much deserved criticism from the Superintendent of Courland Paul Einhorn (Pauls Einhorns). Only a fragmentary copy of his “Tractatus contra Rehehusium” (Treatise against Rehehusen) survives. A much more complete understanding of Latvian, however, can be seen in the work of Christoph Fürecker (Kristofors Fīrekers) who was born in Courland and lived among Latvians. He translated church hymns, prepared a manuscript for a Latvian-German dictionary, and also compiled materials for a grammar. These materials came into the possession of several individuals, but Heinrich Adolphi (Heinrihs Ādolfijs), the Superintendent of Courland at that time, understood best what to do with them. With the help of several collaborators, he prepared the grammar “Erster Versuch” (First Attempt) (1685) for publication. It became the foundation for descriptions of Latvian for the next one hundred years. In the same year, Georg Dreszell (Georgs Dreselis) published his own grammar “Gantz Kurtze Anleitung” (A Very Brief Manual), which was also based on the materials collected by Fürecker, though Dreszell’s grammar did not leave a lasting influence on research into Latvian.

Work with Latvian for practical purposes had become quite widespread in the 17^th century. This is evidenced not only by the aforementioned texts, but also other surviving lexicographic and grammatical manuscripts. Johannes Langius (Johans Langijs) can be highlighted here as his grammar and dictionary largely reflect Latvian as it was spoken in Lower Courland (Latvian: Lejaskurzeme) at that time. An extensive amount of lexicographic material is also found in the works of Rīga pastor Liborius Depkin (Liborijs Depkins) in his manuscript “Lettisches Wörterbuch” (Latvian Dictionary) (1703–1704) as well as in the publication of sample entries from his dictionary “Vortrab zu einem längstgewünschten Lettischen Wörter-Buche” (Prelude to a long-desired Latvian dictionary) (1704). During this period, two anonymous multilingual dictionaries were also published in Rīga and contained a Latvian portion: “Vocabularium” (1688) and “Wörterbuchlein” (1705). At the end of the 17^th century, Dundaga pastor Johann Wischmann (Johans Višmanis) also published the first Latvian poetry guide entitled “Unteutsche Opitz” (The Non-German Opitz) (1697).

The goal of understanding and describing Latvian was not only to prepare better learning materials, but also to improve the written language itself. The 17^th century is the period during which significant changes primarily occur in the Latvian writing system. Georg Mancelius was the first to change the writing system and subsequently books were also published using it. The most significant of these was Mancelius’ own book of sermons or “Postilla” (1654) – the first original wide-ranging work published in Latvian. Christoph Fürecker offered an even more radical reform, though precisely due to its greater difference with the German writing system, it was not fully adopted. A written form which was completely different from the traditional one was developed by Johannes Reuter (Jānis Reiters), though he did not develop a following. When the Bible translation was being prepared in the second half of the century, there was a need for a unified and clear position on the written form used in it. This was achieved through several so-called Bible Committee meetings (1683–1684) about which only indirect accounts survive. In 1685, the unified written form appeared not only in the publication of the Bible, but also in the first Latvian book printed in Jelgava – the new church handbook “Vermehretes Lettisches Hand=Buch”.

The Bible translation completed by Ernst Glück (Ernsts Gliks) not only influenced the spread of the new written form of Latvian, it also functioned as a cornerstone for the entire further development of the Latvian written (and also spoken) language. The lexicon, metaphors, phraseology, and stories of the Bible have become an irreplaceable component of Latvian language and culture. A completely new Bible translation was published only just recently (2012).

With the Bible translation, and especially with its second corrected edition (1739), the Latvian written language had gained a stable form and a source for its norms for the next one hundred years. Now the most significant work lay in spreading and diversifying the written language as well as in the further description of Latvian. The schools established in Vidzeme at the end of the 17^th century during the period of Swedish rule had a role in the initial spread of literacy; however, a particularly significant impact was left on this effort by the Moravian Church (Latvian: hernhūtiešu kustība), which spread through Vidzeme beginning in the 1730s. As a result of its influence, the ability to not only read but also write became a common phenomenon in this region. The Valmiermuiža Teachers’ Seminary (1738–1745) had an important place in this process, as it prepared the first teachers for the country schools.

During the 18^th century, influenced by popular Enlightenment ideas, the content of writings in Latvian expanded. One could read not only about religious matters, but also find advice on farming, animal husbandry, fruit-growing, housekeeping, and medicine in Latvian. Specifically, advice of a medical nature was included in the first periodical “Latviešu Ārste” (The Latvian Doctor). Its translator was Jakob Lange (Jākobs Lange). The first publications of secular literature also appeared. Their author was Gotthard Friedrich Stender (Gothards Frīdrihs Stenders), the most significant Latvian culture worker of that century. He prepared the first publication of popular scientific discoveries “Augstas gudrības grāmata” (The Book of Great Knowledge) (1774).

G. F. Stender was not only a writer, but also a linguist. It was he who created the first and most detailed description of Latvian with his works “Neue vollständigere Lettische Grammatik” (A new more complete Latvian grammar) (1761) and “Lettische Grammatik” (Latvian Grammar) (1783) in which he also included information on dialects, phraseology, folklore, and mythology. Stender’s accomplishments also include his dictionaries. The most extensive of these is “Lettisches Lexikon” (Latvian Dictionary) (1788) for which the author utilised dictionaries which had been published earlier – Kaspar Elvers’ (Kaspars Elverss) “Liber Memorialis Letticus” (1748) and J. Lange’s dictionaries (1772–1777) – supplementing them with other materials and creating a work which would remain in use for the next one hundred years.

All across Europe in the 18^th century, interest grew in comparing languages and exploring their possible relationships. For the first time Latvian also came to the attention of researchers in other countries. Danish scientist Christian Friedrich Temler compiled a comparative dictionary of Latvian “Glossarium Letticum” (the manuscript is dated 1772). In St. Petersburg, Peter Simon Pallas published a comparative dictionary of 200 languages “Sravnitelʹnye slovari vseh jazykov i narečij” (1787–1789; 1790–1791) , which also included words in Latvian.

Already in the mid-17^th century, the Latvian lands were divided into two separate parts, which came under the influence of different cultures. The western part of Vidzeme along with Courland became or remained under the influence of Lutheran and German culture; however, the eastern part of Vidzeme (present-day Latgale) came under the influence of Polish culture and the Catholic church. This division also had a significant impact on the history of Latvian. While in Vidzeme and Courland varieties of the Central dialect continued to hold a primary position, in what is presently Latgale there were no varieties of the Central dialect at all. Therefore, even though Georg Elger (Georgs Elgers) had worked to create many of the texts necessary for Catholic church services as well as a Polish-Latin-Latvian dictionary “Dictionarium Polono-Latino-Lottauicum” (1683), these were no longer of any use in a region where only the High Latvian dialect was spoken. As a result, a new tradition began in the 18^th century – the Latgalian written language. The first known publication in Latgalian is the collection of pericopes entitled “Evangelio Toto Anno” (1753). It, just like many other 17^th and 18^th century Catholic publications in Latvian, was published by the press of the Jesuit Academy of Vilnius . At the end of the 18^th century, Polotsk became a significant location for publishing Latgalian books. This is also where “Wyssa Mocieyba Katoliszka” (All Catholic Teachings) (1805) was published, which is a significant text in the history of the Latgalian written language.

Linguistic materials were also necessary for missionary work. The first known lexicographical manuscript containing Latgalian lexical material – Jan Kariger’s (Jans Karigers) “Lexicon Lothavicum” – was published at the beginning of the 18^th century. Georgius Szpungjanski’s (Georgs Špungjanskis) grammar “Dispositio imperfecti” (1732) was published in Vilnius and it contains features of both Low and High Latvian dialects. The first Latgalian grammar was written later – its oldest known manuscript is inscribed with the date 1810 and the name of Jans Rimkevičs, but was published in 1817 without attribution to an author. This same grammar was also published in 1853 under the name Tomašs Kosovskis (Kossowski). The first Latgalian grammar was written later – its oldest known manuscript dates to 1810 and is inscribed with the name of Jāzeps Rimkevičs, but in its printed form, which appeared only in 1853, it is attributed to Tomašs Kosovskis (Kossowski). The first published Latgalian dictionary, which was compiled by Jans Kurmins was published in 1858. Unfortunately, further works of Latgalian linguistics as well as the continued development of the written language were interrupted for a longer period (1864–1904) by the so-called print prohibition , during which it was forbidden to publish books in Latvian using the Latin script in the Vitebsk Governorate. However, there were attempts to circumvent this prohibition, for example, by Gustav von Manteuffel (Gustavs Manteifelis) who published the calendar “Inflantuziemies Łajkagromota” (The Inflanty (Latgale) Calendar) (1861–1871) outside of the borders of the governorate. Likewise, there was book smuggling and a tradition of handwritten literature developed.

At the end of the 18^th century, all of the lands inhabited by Latvians had come under the rule of the Russian Empire. However, this did not alter the existing division between the two cultural zones or the situation in Vidzeme and Courland. During this same period, there was increased interest in the Latvian language and also Latvian folklore. This interest manifested itself in several ways. Many Lutheran members of the clergy collected material supplementing Stender’s dictionary as well as noting corrections to his grammar. The first individual to distinguish himself in this respect was Christoph Harder (Kristofs Harders) who published his supplements and corrections to Stender’s work in two volumes. Gustav von Bergmann (Gustavs Bergmanis) published the first collections of Latvian folk songs. At the beginning of the 19^th century, many interested individuals came together and established the Latvian Literary Society , also called the Latvian Society of Friends (Latviešu literarārā biedrība/Latviešu draugu biedrība), which, from its founding in 1824, was an important centre for the study of Latvian language and culture for the rest of the century. The Society was especially active in the first years of its existence when, for example, it began a wide-ranging discussion regarding the Latvian writing system , which is reflected in the Society’s publication “Magazin” . This is the first periodical devoted specifically to issues relating to Latvian and its materials are useful even today. It contains articles about grammar, lexicon, and other issues. Especially noteworthy among its authors is Juris Bārs who is the first Latvian to have written about Latvian. The Latvian Literary Society also announced a competition for the writing of a new grammar. Only one work was submitted, however, and it was also published – “Lettische Sprachlehre” (Latvian Grammar) (1841) by Heinrich Hesselberg (Heinrihs Heselbergs).

Otto Rosenberger (Oto Rozenbergers) was especially active in the work of describing Latvian in the first half of the 19^th century and had already been teaching Latvian at the re-established University of Tartu since 1805. This Latvian language lectureship existed until 1918 and its main task was to help future pastors learn their congregation’s language. O. Rosenberger also prepared materials for learning Latvian, which included some new observations. For example, this was the first time that two syllable intonations were described in Latvian. Rosenberger was the first individual to attempt to use the new historical-comparative method for grammatical descriptions in preparing his “Formenlehre der lettischen Sprache in neuer Darstellung” (The Morphology of Latvian in a new presentation) (1848). Still, at their foundation, all of the grammars during this period were based on the traditional Latin grammar system whose method was to find the means for expressing the categories of Latin grammar using Latvian. The unique features of Latvian were only discovered incrementally and the process of eliminating categories not found in Latvian was likewise incremental.

Along with researching and describing Latvian, the first half of the 19^th century also saw an increase in the need for the further development and refinement of the written language. Following the end of serfdom in Courland (1817) and Vidzeme (1819), the freedom of movement of Latvians increased and their interests expanded as did literacy. As a result, there was a need for more diverse literature in Latvian. Textbooks dealing with a variety of topics appeared, there were more literary translations, legal texts; in 1822 the first newspaper in Latvian – “Latviešu Avīzes” (The Latvian Newspaper) – began to be published.

All of the main tasks associated with refining the language were undertaken by ethnic German pastors who, even working with the best of intentions, could not properly deal with all of the necessary work. Beginning in the 1830s, the number of Latvians who were sufficiently educated to write for their compatriots also had increased. Among them were A. Leitāns, A. Līventāls, J. Ruģēns, E. Dinsberģis, and also Kaspars Biezbārdis . Towards the middle of the century and with the increase in Latvian national consciousness, tensions also increased between Latvians and Germans. Among the questions which came to be of importance for Latvians was the position and role of Latvian in society and its further development.

1856 became an inflection point when the newspaper “Mājas Viesis” (Home Guest) began publication and Juris Alunāns’ poetry collection “Dziesmiņas” (Little/Dear Songs) was published in Tartu. Alunāns’ collection was supplemented with an article entitled “Kāds vārds par latviešu valodu” (A few words about the Latvian language). A critical attitude towards many aspects of the Latvian written language up to that point prompted a sharp reaction from the clergy. Pastor Gustav Brasche (Gustavs Braže) noted the name of “Jaunā Latvija” (Young Latvia) with irony. This name was the eventual source of the term “jaunlatvieši” (Young Latvians – a term referring to the Latvian cultural, literary, and language activists during the First Latvian National Awakening). The struggle had begun for dominance in directing the future fate of Latvian. Along with articles in the press, the first attempts at organisation also took place. In 1861, the statutes of the new Latvian Language and Literature Society (Latviešu valodas un literatūras biedrība) were submitted to the Governor-General of the Baltic provinces for approval; however, they were not approved.

The struggle for Latvian during this period was, to a certain extent, capped by the publication of the “Pēterburgas Avīzes” (The Petersburg Newspaper) in St. Petersburg (1862–1865). With the publication of this periodical, Latvian was set on a path to become a modern and multifunctional language.

3. The Intermediate Period of Latvian linguistics (mid-19^th–mid-20^th centuries)

The 1850s and 1860s are the period during which research into Latvian and its description gains a modern and scientific foundation. For a century after, the historical-comparative method takes the upper hand. August Bielenstein (Augusts Bīlenšteins), the pastor in Jaunauce, but later in Dobele, and also the president of the Latvian Literary Society published his opinions regarding the form that the new Latvian grammar should take already in 1856. He worked diligently on this project with the support of the Russian Imperial Academy of Sciences and his work was published in 1863–1864 in two volumes as “Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen erklärend und vergleichend dargestellt von A. Bielenstein” (The Latvian Language according to its sounds and forms explained and compared by A. Bielenstein). This work brought Latvian into the international scientific arena and remains the most significant source of information on Latvian even up to the end of the First World War. Bielenstein also prepared a shorter version of his work entitled “Lettische Grammatik” (Latvian Grammar) (1863) as well as a practical textbook “Die Elemente der lettischen Sprache” (The Elements of the Latvian Language) (1866).

In the 1870s there is a need for a Latvian grammar for the Latvians themselves. This is associated with the fact that primary schools had been largely left to their own devices up to that point and received more stringent guidelines and courses of study. These came into effect in 1874 in Vidzeme and in 1875 in Courland. These guidelines also included reading and writing, which required textbooks. The first of these was published already in 1874 and it was followed by others. The most significant school textbooks published at the end of the 19^th century were authored by M. Kaudzīte, H. Spalviņš, A. Laimiņš, J. Kalniņš. “Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss” (Latvian language study, a systematic course) (1879–1880) by Andrejs Stērste holds a special place among these books as it is the first systematic grammar of Latvian written in Latvian and remained the best and most extensive grammar available in Latvian for almost thirty years. The next works of this nature were the collaborations of Jānis Endzelīns and Kārlis Mīlenbahs : “Latviešu gramatika” (Latvian Grammar) and “Latviešu valodas mācība” (A Study of Latvian) (1907). This is the first normative Latvian grammar and will remain the primary handbook for learning Latvian even up to the Second World War. This grammar also utilises linguistic terminology as established and agreed upon during the discussions in 1901–1902.

In the last quarter of the 19^th century, research into Latvian expanded and went in new research directions. One of these was dialectology. The first description of dialects was published in “Magazīnas” in 1863, but the first individuals to travel to different parts of Latvia to do such research were August Bielenstein and University of Königsberg professor Adalbert Bezzenberger (Adalberts Becenbergers) who then went on to prepare the first in depth description of Latvian dialects entitled “Lettische Dialect=Studien” (Latvian Dialect Studies) (1885). At the end of the 19^th and beginning of the 20^th centuries, dialect research was undertaken by Latvian linguists Jānis Kauliņš , Juris Plāķis , and others. The most significant work was done by Jānis Endzelīns and Kārlis Mīlenbahs who travelled to many different locations around Latvia collecting material on dialects. These materials were later used by J. Endzelīns in “Lettische Grammatik” (Latvian Grammar) (1922–1951) and by K. Mīlenbahs in “Latviešu valodas vārdnīca” (Dictionary of the Latvian Language) (1923–1946) as well as in other works.

A. Bezenberger not only studied Latvian dialects, but also described the subdialect of Latvian spoken on the Curonian Spit, which belonged to Germany at that time. He was also the first to turn his attention to the study of early written examples of Latvian and in so doing began this aspect of Latvian linguistic inquiry. He republished the first Latvian Lutheran Catechism “Enchiridion” (1875) and together with A. Bielenstein also published the hymnal “Undeudsche Psalmen” (Non-German Psalms) (1886). The first Latvian linguist to examine the language of the old Latvian texts was Pēteris Šmits who wrote about the unique features of the language of G. Mancelius, E. Glück, K. Elvers, and other authors. Eduard Wolter (Eduards Volteris) published the first ever facsimile (1915) of the 1585 Catholic Catechism “Catechismus Catholicorum” .

The second half of the 19^th century is also a very important period for the development of the Latvian written language into a modern form suited to the needs of the time. A significant role in this process was taken by the Rīga Latvian Society (Rīgas Latviešu biedrība) (1868). It became one of the centres of Latvian intellectual thought where questions relating to Latvian and its use were also discussed. From the beginning of the establishment of the Rīga Latvian Society and its Knowledge Committee (Zinātnības komisija; later, Zinību komisija), the question of reforming the Latvian writing system took centre stage. Most of the volumes of the “RLB Zinību komitejas Rakstu krājums” (The Rīga Latvian Society Knowledge Committee Collection of Articles) were published in an updated orthography. These were issued beginning in 1876 and examined other matters significant to Latvian language use including the lexicon and its expansion. The “Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas Rakstu krājums” (The Jelgava Latvian Association Literature Division Collection of Articles) (1890–1901) was published in the capital of the Courland Governorate at the end of the 19^th century.

In this sense, the first impetus was already provided by Juris Alunāns with his articles and the neologisms he used in them. He was followed by Atis Kronvalds whose contributions to the expansion of the lexicon of the written language cannot be overstated. Many of his suggestions were first published in the Tartu student publication “Sēta, daba, pasaule” (Home, nature, world) (1860–1893). Along with the rise in the number of periodicals, his suggestions came into use. New words for describing new concepts were constantly necessary and so the lexicon of the Latvian written language expanded rapidly.

The Latvian Literary Society had discussed the need for a new Latvian dictionary since its founding; however, it arrived at a concrete result only in 1872 with the publication of Kārlis Ulmanis’ Latvian-German dictionary “Lettisches Wörterbuch” (Latvian Dictionary). Along with the publication of Gustav Brasche’s (Gustavs Braže) German-Latvian portion in 1880, these were the final Latvian dictionaries published under the supervision of German pastors. These had and continue to have scientific significance; however, in terms of practical use, the “Krievu-latviešu-vācu vārdnīce” (Russian-Latvian-German Dictionary) compiled by Krišjānis Valdemārs in 1872 had much greater value. It contained much of the new and current lexicon. However, Jēkabs Dravnieks was the modern lexicographic trailblazer who compiled a dictionary of foreign words and an encyclopaedia as well as extensive German-Latvian (1910) and Russian-Latvian (1913) dictionaries.

The development of the Latvian written language involved not only linguists, but also authors, journalists, and specialists from other fields who wished to express themselves in Latvian. The first literary journals – “Pagalms” (Courtyard) (1881–1884), “Austrums” (Eastern Land) (1885–1906) – began to be published. Of course, it was impossible for everyone to share the same opinion. Evaluations and critiques of language use in publications, theatre performances, and elsewhere began to appear in print. At times, there were even rather sharp exchanges of opinion. The most noteworthy of these is the so-called polemic regarding Rainis’ translation of “Faust” . J. Dravnieks, K. Mīlenbahs, and Rainis were those involved in this exchange.

Several popular scientific articles testify to the fact that questions relating to language and linguistics were also of interest to society at large. For example, Jēkabs Velme published twelve “Vēstules par valodniecību” (Letters about linguistics) in the journal “Austrums” in 1885–1888. J. Velme wrote about the origin, development, and classification of languages as well as language research in these letters. K. Mīlenbahs prepared four issues of “Daži jautājumi par latviešu valodu” (A few questions about the Latvian language) (1891–1909) as well as the book “Teikums” (Sentence) (1898), which is significant summary and explanation of syntactic theory at that time and can be considered the foundation for the development of syntactic theory as it applies to Latvian.

At the beginning of the 20^th century, the Rīga Latvian Society Knowledge Committee turned once again to the problem of the Latvian spelling reform. In 1904, the Knowledge Committee’s Linguistics Division was established, but in 1908 a special Orthography Committee was formed, which then went on to develop a new Latvian orthography . This orthography still remains in use today, though its practical implementation continued until the middle of the century.

Following the end of the print prohibition in 1904, the printing of publications in Latgalian could begin again. However, for this to be possible a modernised orthography was necessary. Already in 1903, there was a small meeting in St. Petersburg concerning the future development of the Latgalian written language. A larger discussion took place in Rēzekne in 1907. Among its participants were Francis Trasuns , Francis Kemps , Antons Skrinda , Nikodems Rancāns, Pēteris Smelters, and others. Based on the decisions made at the discussion, A. Skrinda completed his “Latwìšu wolúdas gramatika” (Grammar of the Latvian Language) and published it in 1908. The principles of the grammar were used until the introduction of a new Latgalian orthography (1929) with gradual changes already being made to spelling norms after the meeting to discuss the orthography in 1918.

Livonian is also described and studied during the 19^th century. In addition, this is the period during which the first published works appear in Livonian. In earlier centuries, Livonian had been mentioned, but it was not used as a written language and so no wider accounts of it exist. A scientific interest in the Livonians only developed in the 19^th century. In 1846, Anders Johan Sjögren visited the Livonians in both Courland and Vidzeme. With this research expedition, he became the first and last linguist to have extensively documented the Salaca Livonian language. Based on materials collected on this expedition and during another in 1852, A. J. Sjögren began compiling his German-Livonian dictionary. Following his death, this work was continued by Ferdinand Johann Wiedemann. In 1858, he went on a two-week long expedition to the Livonians of Courland. Based on the data he collected and that collected earlier by A. J. Sjögren and himself, F. J. Wiedemann wrote the first Livonian grammar “Livische Grammatik nebst Sprachproben” (Livonian Grammar with language samples). It was published along with a Livonian-German dictionary entitled “Livisch-deutsches und deutsch-livisches Wörterbuch” in St. Petersburg in 1861.

This is also the period during which the first known books published in Livonian appear. These were translations of the Gospel of Matthew into the Eastern and Western dialects of Courland Livonian published as separate volumes in London in 1863. The former was translated by Nikā Polmaņ (Nika Polmanis), but the latter by Jāņ Prints, Sr. (Jānis Princis) together with his sons. These books were not published for practical use, but rather for the purposes of language comparison. Still, it was on their basis that the next publication of the Gospel of Matthew was completed and published in St. Petersburg in 1880. This was the first book in Livonian to actually reach the Livonians. After the publication of this book, however, new books in Livonian did not appear for many years.

In the first decade of the 20^th century, despite certain limitations enacted by the Russian government, Latvian linguistics and use of the Latvian written language continued to expand. However, it was only the First World War (1914–1918), which significantly changed circumstances as they had existed up to that point. The most significant event was undoubtedly the proclamation of the independence of the Republic of Latvia (1918) and the formation of that state. For twenty years (until 1940), the Latvian language and Latvian linguistics could develop in a qualitatively different and completely new situation – within a nation-state.

Until the First World War, there was no university in Latvia specialising in the humanities, therefore, Latvian linguists who had received their education in Tartu, St. Petersburg, Moscow, or at some other university, continued their research either outside of Latvia or in Latvia working as teachers. Following the establishment of the University of Latvia (initially “Latvijas Augstskola”, later “Latvijas Universitāte”) (1919), a Faculty of Philology and Philosophy was formed and came to employ many Latvian linguists: Jānis Endzelīns , Pēteris Šmits , Juris Plāķis , Ernests Blese , Anna Ābele , Pēteris Ķiķauka , and others. For the first time ever, Latvian was used for delivering lectures and also for preparing scientifically-based textbooks in linguistics (E. Blese, J. Endzelīns, J. Plāķis, P. Šmits). University of Latvia faculty continued work on research they had already begun and also began new research. Jānis Endzelīns published his most significant work “Lettische Grammatik” (Latvian Grammar) (1922). Together with Edīte Hauzenberga-Šturma , J. Endzelīns continued work on K. Mīlenbahs’ “Latviešu valodas vārdnīca” (Dictionary of the Latvian Language) (1923–1932) publishing these along with additional volumes (1934–1946). J. Endzelīns also turned his attention to the collection of materials on Latvian placenames and dialects as well as to the study of the Old Prussian language. E. Blese studied historical onomastics and written records. J. Plāķis studied placenames, personal names as well as the Latvian spoken on the Curonian Spit. A completely new field of study was initiated by A. Ābele with the establishment of the experimental phonetics laboratory. Jānis Zēvers studied the influence of German on Latvian in depth.

During Latvia’s interwar years of independence, a new generation of linguists grew up and began work: Edīte Hauzenberga-Šturma , Alvils Augstkalns , Velta Rūķe-Draviņa , and others. Special publications were created for publishing scientific articles: “Latvijas Universitātes raksti” (Articles of the University of Latvia), “Filologu biedrības raksti” (Articles of the Philologists’ Association), “Ceļi” (Paths). Publications devoted to the history of the written language can also be found in the “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” (The Ministry of Education Monthly). Latvian linguists also published their articles outside of Latvia: in Lithuania (“Archivum Philologicum”), Italy ( “Studi Baltici” ), Germany, and elsewhere.

In order to support their own work, Latvian linguists joined together to form the Latvian Philologists’ Association (Latviešu filologu biedrība). This new generation of linguists also established the organisation “Ramave” . The first purely scientific institution was created. First, the Folklore Archive (Folkloras krātuve) (1924) was established and then in 1935 also a separate Latvian Language Archive (Latviešu valodas krātuve) whose first director was A. Augstkalns.

Following the establishment of an independent state, Latvian gained new functions and the status of a state language, though this was only formalised in 1932 with “Regulations regarding the state language” (Noteikumi par valsts valodu). The most significant changes were that Latvian became the working language for state and local government, the language of official documents, and also education in Latvian was ensured at all levels. This required continuing the orthographic reform without delay, which had been started in the beginning of the 20^th century. The first decisions at the state level were adopted in 1920. However, several other decisions needed to be adopted before, in 1922, state and local government institutions as well as schools transitioned to the new orthography. To truly learn to use it, other aids were necessary beyond just school textbooks. An important part was played by “Izrunas un rakstības vadonis” (Guide to pronunciation and writing) (1921) by J. Endzelīns and P. Šmits, which was published seven times. Other handbooks and spelling dictionaries also appeared. Due to economic considerations, the daily press, however, was in no hurry to move to the new orthography. Only a formal requirement in the “State Language Law” (Valsts valodas likums) (1935) ensured that as of 15.05.1936, all daily newspapers began using it.

There was a difference of opinion regarding several spelling norms and their use. Especially significant was the matter of how foreign borrowings were to be spelled. As a result, the Orthography Committee was reconstituted. It discussed these matters, adopted several official instructions, which first simplified the writing system (1938), but ultimately, in effect, returned it to its original form (1939, 1940), i.e., the Endzelīns’ spelling standard. This standard was also codified in the first official “Dictionary of Latvian Spelling” (Latviešu pareizrakstības vārdnīca) (1942) prepared by the Latvian Language Archive. However, it was not destined for a long life. Following the reestablishment of Soviet rule over Latvia, changes were already made in 1946. These included the removal of vowel length marks from foreign borrowings and an end to the use of the letter ŗ, which was used to write the palatalised r sound.

Once Latvian became the state language, the matter of unified terminology for various fields became a topical issue. Therefore, already in 1919 the first terminology committee was established under the auspices of the Ministry of Education. While it functioned only until 1921, it still managed to adopt more than 8000 terms for 20 different fields, which were debated and then published in a separate “Zinātniskās terminoloģijas vārdnīca” (Dictionary of Scientific Terminology) (1922). While in subsequent years during the interwar independence period such a committee no longer existed, the work of creating new necessary terminology continued within a number of fields.

The new Latvian state united the “three stars” seen in the Latvian coast of arms – Vidzeme, Courland, and Latgale. As a result, Latvian gained new roles not only in Vidzeme and Courland, but also in Latgale. Along with the Latvian written language, in 1921, the “Latgalian dialect” was also given the right to be used for official business within the territory of Latgale. It also began to be used as the medium of instruction in primary schools. Textbooks were urgently needed. Francis Trasuns published his “Łatvišu Vołudas Gramatika del łatgališim” (A Grammar of the Latvian Language for Latgalians) (1921). Significant textbooks were written by Eduards Kozlovskis , Francis Zeps, Sīmanis Svenne.

Linguists and society still had to resolve questions regarding the standardisation of the Latgalian written language. Several discussions about the orthography took place at various levels (1921, 1923, 1927–1929), and in 1929 the “Noteikumi par latgaliešu izloksnes ortogrāfiju” (The Rules of the Latgalian Dialect Orthography) were officially adopted. Based on these, the head of the commission, Pēteris Strods , published his “Pareizraksteibas vōrdneica” (Dictionary of Spelling) (1933), which remained the source for spelling norms for the Latgalian written language for many years. Books and periodicals were published in this orthography for the entire period of Latvia’s interwar independence.

With the establishment of an independent state, Livonian speakers and their supporters also became more active. Among the Livonians themselves, there were no individuals educated as linguists, therefore the support from the speakers of their language’s closest relatives – the Estonians and Finns – came to have a significant role. Already in 1920, Courland was visited by Lauri Kettunen and Oskar Loorits , though Latvia’s government agencies viewed their work with suspicion at times. However, thanks to Kettunen and Loorits’s work, the first Livonian reading book “Ežmi Līvəd lugdəbrōntəz” (First Livonian Reading Book) (1921) was prepared. By 1926, thanks to the continued work of these linguists, five such books were published. The Livonian Union (Līvõd Īt) was established in 1923 and its first chairman became Kōrli Stalte (Kārlis Stalte). Stalte was the editor of the Livonian-language newspaper “Līvli” (The Livonian) in 1933–1939, helped L. Kettunen prepare his dictionary “Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung” (Livonian Dictionary with a grammatical introduction) (1938), and translated the New Testament “Ūž testament” (1937, 1942) into Livonian. Teacher Pētõr Damberg (Pēteris Dambergs) was also actively involved in the work on and popularisation of his native language. Damberg worked on “Līvli” and also compiled “Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast” (Mother tongue reading book for school and home) (1935).

The rapid development of language and linguistics in Latvia was interrupted in 1940 by the Second World War. The Soviet occupation of Latvia and incorporation of Latvia into the USSR resulted in the radical restructuring of the University Latvia, the closing down of all community organisations (The Philologists’ Association, “Ramave”, the Rīga Latvian Society) and publications, and the speedy exclusion of Latvian from official use. The events of 1940–1941 also took the lives of several prominent linguists (A. Augstkalns, J. Plāķis). During the German occupation of 1941–1944, the Latvian Language Archive continued its work, the official “Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (Dictionary of Latvian Spelling) (1942) was published, a small number of linguistic articles were published in the “Izglītības Mēnešraksts” (The Education Monthly), though that was effectively everything.

The Red Army’s approach to Latvia in 1944, generated a massive westward outflow of refugees. Many members of the intelligentsia were among these refugees, including linguists who had already made meaningful contributions – A. Ābele, E. Blese, E. Hauzenberga(-Šturma), V. Rūķe(-Draviņa) – as well as many linguists from the younger generation. Of the pillars of Latvian linguistics, the only one to remain in Latvia was J. Endzelīns. At the same time, Jānis Loja , who had been working actively in the USSR during the 1920s and 1930s, returned to Latvia from the Soviet Union.

Immediately after the war, the education and research system was reorganised according the Soviet model. The Latvian SSR Academy of Sciences was established in 1946. The Institute of Language and Literature was immediately made part of the Academy. The Institute had already been formed in 1945 within the State University of Latvia (the name the University of Latvia came to have following Latvia’s incorporation into the USSR), on the model of the earlier Latvian Language Archive . The first head of the Institute was J. Endzelīns. Linguists from the younger generation joined its work; these included Valija Dambe , Rūdolfs Grabis , Elfrīda Šmite , Daina Zemzare , A. Ahero, Anna Bergmane, M. Brence, P. Kļaviņš, M. Lepika, E. Šmite, Mērija Saule-Sleine, and others.

Immediately following the end of the war, the situation for linguistics in Latvia was extremely unfavourable. Already since the 1930s, the pseudo-scientific Japhetic or Marrist approach became the dominant philosophy within linguistics in the Soviet Union, which took an especially negative view of historical-comparative linguistics, which was deemed to be “bourgeois”. Only J. Endzelīns, thanks to the great influence of his name, was permitted to publish a work like “Baltu valodu skaņas un formas” (The Sounds and Forms of the Baltic Languages) (1948). However, it was still appended with a “critical” afterword. In April 1950, J. Endzelīns was forced to leave his position at what was then called the State University of Latvia. However, already in June of that same year, Japhetism/Marrism was officially “revoked” in the USSR and subsequently there was a return to the historical-comparative method. In 1951, a translation of J. Endzelīns’ “Latviešu valodas gramatika” (Grammar of the Latvian Language) was published with supplementary material. The author received the Lenin Prize in 1958 for this work. He continued his work at the Institute of Language and Literature and published the first volumes of his noteworthy “Latvijas PSR vietvārdi” (Placenames of the Latvian SSR).

Following J. Endzelīns’ forced departure from the university’s Department of Latvian Language (Latviešu valodas katedra), its leadership was taken over by Arturs Ozols . In the 1950s, individuals such as Jūlijs Kārkliņš , Marta Rudzīte , Alise Laua , Emīlija Soida , who would go on to become prominent Latvian linguists, defended their dissertations and delivered lectures there. Following the Soviet model of university programmes, separate courses began to be taught on the modern literary language, the history of the literary language, and historical grammar. Gradually, a number of new learning materials were also prepared.

Latvian was also taught at the Rīga, Daugavpils, and Liepāja pedagogical institutes. With respect to the history of Latvian linguistics, the first of these institutions holds the greatest significance, as it was the institute were individuals such as Antoņina Reķēna , Marta Rudzīte , Jānis Rozenbergs , Rasma Grīsle studied and worked. However, it was abolished in 1958 and made a part of the State University of Latvia.

Following the rejection of Japhetism/Marrism in 1950, the field of research examined by linguistic studies gradually expanded and the methodology applied within them became more diverse. Along with the historical-comparative method, other approaches also began to be learned and used. Two large projects were put forward as the main tasks of Latvian linguistics: a grammar of the modern literary language and a dictionary of the literary language. Thus, began the modern period of Latvian linguistics.

4. The Modern Period of Latvian linguistics (beginning in the 1960s)

Already in the research – dissertations and publications – of the 1950s, the modern Latvian language and its various aspects emerged alongside dialects as the main focuses of study for Latvian linguists. In terms of methodology, Russian linguistics, which dominated science in the USSR, had the greatest influence.

The writing and publication of “Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (Grammar of the Contemporary Latvian Literary Language) (1959, 1962) was the most significant sign that a new period had begun in Latvian linguistics. This was the first study of the grammatical structure of Latvian of such breadth and scope during the newest period of the development of the literary language. For many years, this grammar has been considered the source for literary language standards and an example of linguistic culture supported by a wide-ranging theoretical foundation. Many linguists from the Institute of Language and Literature worked under Rūdolfs Grabis ’ leadership; these included: Antonija Ahero, Anna Bergmane, Aina Blinkena , Velta Staltmane , and others. Many dissertations and publications were written based on the material in the grammar while it was still being prepared and also after its publication. Following the publication of this source for language standards, practical work could also begin on continuing to refine the literary language. This was especially advanced in 1965 by the start of the special publication “Latviešu valodas kultūras jautājumi” (Questions of Latvian linguistic culture), which was intended for popular audiences. By 1993, 27 issues had been published in total. The purpose of this publication was “to motivate changes in literary language norms, so that they correspond even more to the needs of precise, economical, and pleasant-sounding expression”. The majority of the Latvian linguists of that time participated in its writing, for example, A. Blinkena , Laimdots Ceplītis , R. Grabis , Konstantīns Karulis , J. Kārkliņš , Melita Stengrevica , Valentīna Skujiņa , and others. Later they were joined by specialists from the next generation, for example, Maija Baltiņa , Juris Baldunčiks , Ina Druviete , Sarmīte Lagzdiņa, Jānis Valdmanis as well as others.

The publication of the series “Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību” (Rules regarding the proper spelling of proper nouns from other languages) also made a significant contribution to the continuing evolution of the literary language. Its publication began in 1960 with a bulletin on the proper spelling of Estonian, Czech, Slovak, and also German proper nouns in Latvian. As of now, more than twenty bulletins have been issued as part of this series. These are available electronically at this website: http://www.personvarduatveide.lv .

Between 1966 and 1976, the researchers at the Institute of Language and Literature prepared the “Latviešu valodas biežuma vārdnīca” (Frequency Dictionary of Latvian) in four volumes (in 1976, also the “Latviešu valodas inversā biežuma vārdnīca” (Inverse Frequency Dictionary of Latvian) by Tamāra Jakubaite). During the same period, State University of Latvia linguists Emīlija Soida and Sarma Kļaviņa compiled the “Latviešu valodas inversā vārdnīca” (Inverse Dictionary of Latvian) (1970).

The 8 volumes (published as 10 books) of the “Latviešu literārās valodas vārdnīca” (Dictionary of Literary Latvian) (1972–1996) was especially important with respect to the lexicography of literary Latvian. Many authors worked on this project under the leadership of M. Stengrevica and Laimdots Ceplītis including Inese Ēdelmane , Aina Miķelsone, Ārija Ozola, Liene Roze, J. Valdmanis, Ieva Zuicena , and others. This dictionary remains an important source for language norms up to the present day.

The researchers at the Institute of Language and Literature were not the only ones to turn their attention towards research into modern Latvian, the same can also be said of university faculty. Arturs Ozols , who died far too young, had an important role in the development of syntactic theory. His “Latviešu tautasdziesmu valoda” (The Language of Latvian Folk Songs) (1961) and “Veclatviešu rakstu valoda” (Early Written Latvian) (1965) had an important role in the advancement of Latvian linguistics. Since 1965, the (State) University of Latvia has organised international scientific conferences every year in honour of A. Ozols. These conferences have been focused on a wide array of current issues. Important studies have been undertaken by members of the State University of Latvia Department of Latvian Language such as Alise Laua in phonetics, lexicology, and phraseology; Jūlijs Kārkliņš in syntax; Emīlija Soida in morphology and word-formation; Elmārs Liepa in phonetics; Inta Freimane in syntax; Reinis Bērtulis in comparative and historical semantics. These individuals have prepared many monographs. 1996 saw the publication of the extensive “Latviešu frazeoloģijas vārdnīca” (Dictionary of Latvian Phraseology), which was completed under the leadership of A. Laua.

Marta Rudzīte , who also worked at the State University of Latvia, would go on to become the most notable Latvian dialectologist and wrote the first comprehensive work on this topic “Latviešu dialektoloģija” (Latvian Dialectology) (1964). The studies utilise materials collected by the professor herself as well as those collected by her students. Jānis Kušķis and Dzintra Paegle also engaged in studies associated with dialectology at the State University of Latvia. Boriss Infantjevs, a specialist in Latvian and Russian language and culture contacts, taught a course on Russian-Latvian literary relations for many years at the State University of Latvia.

Research into Latvian dialects was also continued at the Institute of Language and Literature where the Dialectology and Language History Sector (Dialektoloģijas un valodas vēstures sektors) was already established in 1956. Its researchers collected materials and published a number of studies. Many years of work were invested into the “Latviešu valodas dialektu atlants” (Latvian Dialect Atlas) whose first volume “Leksika” (Lexicon) was published in 1999, but its second volume “Fonētika” (Phonetics) in 2013. Many years of work were invested into the “Latviešu valodas dialektu atlants” (Latvian Dialect Atlas) whose first volume “Leksika” (Lexicon) was published in 1999, but its second volume “Fonētika” (Phonetics) in 2013. The work of several generations of dialectologists was involved in this project – beginning with J. Endzelīns, V. Rūķe(-Draviņa), then Elfrīda Šmite, Milda Graudiņa , later also Benita Laumane , Brigita Bušmane , Anna Stafecka , Alberts Sarkanis , and others. Latvian dialectologists were also involved in the creation of two different international projects: “Atlas Linguarum Europae” (Atlas of the Languages of Europe) and “Atlas of the Baltic Languages” . The work of Antons Breidaks was of monumental importance in the study of the subdialects of Latgale.

Another fundamental direction in dialectology, which developed is the compilation of subdialect dictionaries . The first, and still the best, of these dictionaries is the “Ērģemes izloksnes vārdnīca” (Dictionary of the Ērģeme Subdialect) (1977–1983), which was prepared by Elga Kagaine and Silvija Raģe . Subsequently, dictionaries of the Kalupe (author Antoņina Reķēna ) and Vainiži (Eduards Ādamsons and E. Kagaine) subdialects were also published. The publication of a comprehensive dictionary of subdialects remains a goal, though the “Latviešu izlokšņu vārdnīca. Prospekts” (Dictionary of Latvian Subdialects. A Prospectus) was published in 2005.

Along with continued work on the lexicons of subdialects, the placename index of the Institute of Language and Literature has been expanded on an ongoing basis. Following the publication of the two volumes of J. Endzelīns’ “Latvijas PSR vietvārdi” (Placenames of the Latvian SSR) (A–O, 1956, 1961) it was many years until the next volume of Latvijas vietvārdu vārdnīca (Dictionary of Latvian Placenames) was published in 2003. Still, for all these years V. Dambe, Ojārs Bušs , Laimute Balode , Dzintra Hirša , and others actively worked on gathering and processing materials. These individuals in particular are Latvia’s most noteworthy onomasts and researchers of proper nouns who have published many articles in scientific and popular periodicals.

Studies on the history of the literary language were also undertaken at the Institute of Language and Literature. Daina Zemzare’s very significant work “Latviešu vārdnīcas (līdz 1900. gadam)” (Latvian dictionaries (up to 1900)) was published already in 1961. A monograph by A. Bergmane and A. Blinkena regarding the development of the Latvian writing system was also published (1986). A more extensive study of the history of the morphological system was prepared with individual chapters authored by A. Blinkena, Daina Nītiņa , Tamāra Porīte , Ruta Veidemane , and others. It was published as two volumes, though only in 2002 and 2007. Several written sources from the 17^th and 18^th centuries were also published and these were prepared by K. Karulis , Kornēlija Pokrotniece , and others.

Development of any area of science is advanced not only through the publication of individual books or collections of articles, but especially by the publication of journals. Following the closing down of the “Filologu biedrības raksti” (Articles of the Philologists’ Association), given the conditions under Soviet rule, no other such publication existed for a number of years. Only in 1952, did publication of the Academy of Sciences “Valodas un literatūras institūta raksti” (Articles of the Institute of Language and Literature) begin, which was published somewhat irregularly until 1964. Scientific articles on linguistics were also published in the “Zinātņu Akadēmijas Vēstis” (The Academy of Sciences News) and in article series published by various universities.

Therefore, the appearance in 1965 of “Baltistica” , a new journal specifically devoted to the Baltic languages published by Vilnius University , was a significant event. Vilnius University would become the most important world centre for Baltic linguistics. Already in 1964, the first All-Union conference of Balticists took place in Vilnius. These conferences would ultimately grow into the International Congress of Balticists, which takes place every 5 years. The names of many Latvian linguists can be found at these congresses as well as in the journal “Baltistica”. Cooperation with Lithuanian colleagues has continued to be of great importance for the development of Latvian linguists during this entire time.

Also in Latvia, along with the the A. Ozols Memorial Conference, the Jānis Endzelīns Memorial Conference has also become a regular tradition (since 1963), though its materials are not published. Only from 1984 to 1992 were they included along with talks given at other conferences in the collection “Valodas aktualitātes” (Current Events in Language).

Following the incorporation of Latvia into the Soviet Union, the functions and domains of use of Latvian rapidly shrank, giving way to Russian. However, at the same time there still remained an official institution tasked with further developing Latvian – the Latvian Terminology Committee (Latviešu valodas terminoloģijas komisija), which was established in 1946 under the supervision of the Academy of Sciences. Initially, the Terminology Committee was subordinated to the Presidium of the Academy of Sciences (1946–1959), though later it was attached to the Latvian Academy of Sciences’ Institute of Language and Literature (1959–1992). During the Soviet years, the most significant heads of the committee included R. Grabis, A. Blinkena, Valentīna Skujiņa . During its existence, the committee reviewed and confirmed for use terminology in a wide range of areas publishing approximately 150 terminological dictionaries and bulletins.

From the 1960s to the 1980s, the linguists of the Liepāja Pedagogical Institute were also actively involved in research. These Liepāja linguists prepared several article collections and published their studies in other publications. Especially noteworthy are Ilmārs Freidenfelds , A. Reķēna, Gunta Smiltniece , Vaira Strautiņa, Maigone Beitiņa . In Daugavpils, the Latvian language and literature specialty as well as the department were eliminated in 1960 and only renewed in 1976. Since that time, a number of significant linguists have worked here, including D. Nītiņa, A. Breidaks, Vilma Šaudiņa , Zaiga Ikere .

In an effort to compile the contributions of Latvian linguists, the first extensive bibliography of Latvian linguistic studies was published in 1975 – the “Latviešu padomju valodniecība 30 gados. Bibliogrāfisks rādītājs 1945–1975” (Soviet Latvian linguistics over 30 years. A bibliographic index 1945–1975) compiled by Dzidra Barbare. This was followed by bibliographic overviews in various journals.

In 1967, the first prize for scientific achievement in Latvian linguistics was established – the Jānis Endzēlins Prize (originally: Jāņa Endzelīna prēmija, presently: Jāņa Endzelīna vārdbalva), which the Latvian Academy of Sciences still awards. Its recipients have included A. Laua, B. Laumane, L. Ceplītis, and others.

The Second World War divided Latvian linguists into those who remained in Latvia and those who went into exile. Among those who left were the University of Latvia professors E. Blese and A. Ābele; J. Endzelīns’ closest colleague E. Hauzenberga(-Šturma) and also V. Rūķe(-Draviņa). A number of linguists from the younger generation also left, including Kārlis Draviņš , Leonards Latkovskis , Benjamiņš Jēgers , and others. Following the war, it was difficult for them to find work in their specialty. Some worked in lower academic positions or even did completely different work. They did not, however, abandon their dreams. The most accomplished member of this generation was V. Rūķe-Draviņa who received her doctorate in Sweden and became the first professor of Baltic languages at Stockholm University . E. Hauzenberga-Šturma worked at the University of Bonn , E. Blese at the University of Mainz , Kārlis Draviņš at Lund University. Among those Latvians who received their education already outside of Latvia, several became noted researchers of Latvian, these include Valdis Zeps , Baiba Metuzāle-Kangere , Jāzeps Lelis , Alfrēds Gāters , Miķelis Bukšs , Dzintra Bonda , and others.

Latvian linguists living in exile researched Latvian, published their work in publications abroad, such as “Språkliga Bidrag” , “Studi Baltici” among others, and also promoted the maintenance of Latvian in the exile community and popularised their own accomplishments by writing for a number of Latvian publications. The publication of “Ceļi” (Paths) was restarted by “Ramave” and was specifically devoted to linguistics. It was published for many years, though somewhat irregularly. The magazine “Vēstis” (News) was published in Chicago between 1980 and 1987 with a specific focus on language standards and quality. Articles relating to Latgalian language issues were published in the journal “Acta Latgalica” .

Textbooks had special meaning and the most enduring of these was “Latviešu valodas gramatika” (Grammar of Latvian) by Valerija Bērziņa-Baltiņa . Its first edition was still published in Rīga in 1942, after which five more editions up to 1987 were published abroad, and then two more editions appeared in Latvia following the renewal of Latvia’s independence. Valentīne Lasmane made significant contributions to the maintenance of Latvian in Sweden and Germany. The exile Latvian community did not adopt a number of the orthographic changes adopted in Soviet Latvia (1946–1969) and instead continued to follow the so-called Endzelīns’ standard using the Latvian Language Archive’s 1942 “Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (Dictionary of Latvian Spelling) as the source for their spelling norms and republishing it a number of times up until 1987. V. Bērziņa-Baltiņa and Jānis Bičolis also prepared the “Latviešu valodas vārdnīca” (Dictionary of the Latvian Language) (1993). An important contribution to the establishment and consolidation of Latvian-language terminology in the exile community was the “Latviešu techniskās terminoloģijas vārdnīca” (Dictionary of Latvian technical terminology), which was published as five volumes (1972–1986) and edited by Ernests Dravnieks. Since 1979, the Anna Ābele Memorial Foundation Prize (Annas Ābeles piemiņas fonda balva) has been awarded to recognise significant work in the field of linguistics.

Thanks to the efforts of the linguists of the Latvian exile community as well as their non-Latvian colleagues, Latvian was taught at a number of universities in the West following the Second World War. The most significant educational institutions for Latvians themselves, however, were Stockholm University , Western Michigan University , where Lalita Muižniece worked, and the universities in Adelaide and Melbourne in Australia where Trevor Fennell worked. Latvian was also taught for scientific purposes at the University of Bonn , the University of Münster , and at a few other institutions.

In 1968, linguists from the Latvian exile community along with specialists from other sciences and their Lithuanian and Estonian colleagues established the Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) . Since its establishment, the AABS has organised a conference at a university in the United States or Canada once every two years. These have always included a linguistics section. In Europe, beginning in 1971, the Conference on Baltic Studies in Scandinavia was held once every two years in Stockholm. Thus, every year researchers of Latvian could come from various countries and meet in a city in Europe or North America.

Lithuania has always held a special position in the study and research of Latvian. During the Soviet years Latvian was taught as a course subject at Vilnius University by Jonas Kabelka who wrote not only a textbook but also prepared the first Latvian-Lithuanian dictionary (1977) together with Jonas Balkevičius . The studies of Algirdas Sabaliauskas are also significant to Latvian linguistics.

Lembit Vaba researched Latvian-Estonian contacts, while Paul Ariste who was a professor at the University of Tartu for many years, had profound importance for the development of Latvian linguists in the 1950s and 1960s as well as for the study of Livonian.

Two other linguists must also certainly be mentioned. Velta Staltmane , who worked in Moscow, authored important works focusing on research into Latvian last names, while the studies of Polish linguist Stanisław F. Kolbuszewski are valuable for understanding the history of Latvian. Still, the most productive non-Latvian researcher, who has written on the subject of grammar and also on questions relating to the history of written Latvian, is Trevor Fennell , professor at Flinders University in Australia. He has published countless articles and books including new editions of Latvian grammars and dictionaries from the 17^th and 18^th centuries.

During the Soviet years, the functions and use of Latvian were limited, but the Latgalian written language was effectively banned. Publications in Latgalian ceased already soon after the war and very little other literature was published and then only up until the early 1960s. The Latgalian written language remained only in the Catholic Church and in everyday life as a spoken language. Research into Latgalian was also effectively limited to dialectological studies. In this area, the most meaningful contributions came from Antons Breidaks , Antoņina Reķēna . The Latgalian written language, however, was maintained by Latgalians in the exile community in literary publications, in the journal “Acta Latgalica” , and also in the Catholic Church. The most visible researchers of Latgalian and its popularisers during these years in exile were Miķelis Bukšs , Jāzeps Lelis , Valdis Zeps , and others.

Livonian was in an even more difficult situation. Following the Second World War, the Livonian villages found themselves in the border zone of the USSR, which limited the development of this region. Livonian speakers had left their villages and gone to other cities in Latvia as well as to the West. As a result, actual use of Livonian rapidly declined. In addition, there was practically no further research on it in Latvia. Only Pētõr Damberg (Pēteris Dambergs) in cooperation with Estonian and Finnish researchers as well as Tõnu Karma , who lived in Latvia, prepared a number of manuscripts and helped other researchers. Estonian and Finnish linguists also continued to search for Livonian speakers on an ongoing basis, collected materials, publishing and describing them. The most noteworthy researchers of Livonian from this period were Eduard Vääri , Tiit-Rein Viitso , Seppo Suhonen .

In the mid-1980s, with the beginning of Perestroika and the Latvian National Awakening (Atmoda), increased attention was once again turned towards Latvian. “Language Practice Day” (Valodas prakses diena) had already been occurring since 1978. The status of Latvian and its actual use were among the first problems to be raised. Thanks to the efforts of society and linguists, Latvian once again gained state language status in the first Latvian SSR Language Law adopted in 1989. In practice, however, the situation only really began to change following the actual reestablishment of Latvia’s independence in 1991. Gradually, state institutions were created, which paid attention to the letter and spirit of the language law and its enactment. As a result, the State Language Agency, now known as the Latvian Language Agency (Valsts valodas aģentūra; now, Latviešu valodas aģentūra), which has been led by Jānis Valdmanis , was established, as was the State Language Centre (Valsts valodas centrs), which has been led by Dzintra Hirša, Agris Timuška , Māris Baltiņš , and also the Translation and Terminology Centre (Tulkošanas un terminoloģijas centrs), which was attached to the State Language Centre in 2009. The Centre includes the State Language Inspectorate (Valsts valodas inspekcija) as well as the Latvian Language Expert Committee (Latviešu valodas ekspertu komisija), which regularly evaluates various documents, codifies literary language norms, and provides opinions on various language questions. The Placename Sub-committee (Vietvārdu apakškomisija) and the Latgalian Written Language (earlier, Orthography) Sub-committee (Latgaliešu rakstu valodas (earlier, ortogrāfijas) apakškomisija) were also established as well as the Calendar Name Expert Committee (Kalendārvārdu ekspertu komisija).

The State Language Commission (Valsts valodas komisija) was established and renewed several times under the stewardship of the office of the President of Latvia. It was first headed by poet Māra Zālīte, but currently by Andrejs Veisbergs . Linguists have been actively involved in the creation and enactment of state language policy. The greatest credit here belongs to Ina Druviete who not only theoretically, in her articles and books, supported this language policy work, but also worked to enact it in a practical sense as both a member of the Saeima (Parliament) and as the Minister of Education and Science. With the participation and support of I Druviete, many sociolinguistic studies were undertaken regarding the Latvian language situation and its various aspects.

During these years, the Latvian Language Agency has consulted on various language-related questions and also has supported the research and popularisation of Latvian and Livonian. J. Valdmanis, I. Vītola, D. Liepa, and others work at the Agency. Many projects have been completed thanks to the financial support of the Agency. These include sociolinguistic surveys, textbooks, translating dictionaries, individual studies, popular scientific publications, and so on. Since 2005, thanks to the support of the Agency, “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” (Language Practice: Observations and Suggestions), which is a publication devoted to linguistic culture, is once again being published.

Interest in current questions relating to language has also not decreased in society at large. An important role here has been played by the Rīga Latvian Society (Rīgas Latviešu biedrība), which established its Latvian language development group (RLB Latviešu valodas attīstības kopa) (2001). The Society, together with the Latvian Academy of Sciences, has awarded the Kārlis Mīlenbahs Prize since 1998 for practical contributions to work on language and its popularisation.

The main role in developing new terminology in Latvian continues to rest with the Latvian Academy of Sciences Terminology Committee. Since the renewal of Latvia’s independence, it has been led by Aina Blinkena , Valentīna Skujiņa , Juris Baldunčiks , and Māris Baltiņš .

The Latvian Academy of Sciences Institute of Language and Literature was already split up in 1992 with the Latvian Language Institute (Latviešu valodas institūts; director J. Valdmanis , since 2004 – Ilga Jansone ) formed out of its Language portion. At present, the Latvian Language Institute exists as a division of the University of Latvia. Over these years, important studies have been undertaken and completed by the Institute, which have involved experienced linguists (B. Bušmane, O. Bušs, I. Jansone, J. Grigorjevs , A. Stafecka, A. Timuška, and others) as well as many from the younger generation (A. Trumpa, R. Siliņa-Piņķe, I. Pūtele, I. Indričāne, S. Rapa, and others). The “Latviešu literārās valodas vārdnīca” (Dictionary of Literary Latvian) was completed in 1996, the publication of the Latvijas vietvārdu vārdnīca (Dictionary of Latvian Placenames) was begun again, a new electronic “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca” (Dictionary of Modern Latvian) was created, two volumes of the Latviešu valodas dialektu atlants (Atlas of Latvian Dialects) have been published as have been many volumes of linguistic articles with work also being done on other projects. Currently, work is especially active in onomastics, phonetics, historical lexicography, and dialectology. The publication of the journal “Linguistica Lettica” , which has been issued since 1997, is an important event in the history of Latvian linguistics. Two important publications have appeared under the auspices of the Latvian Language Institute with participation of linguists from other institutions are the “Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca” (An Explanatory Dictionary of Basic Linguistic Terminology) (2007) and the extensive “Latviešu valodas gramatika” (Grammar of the Latvian Language) (2013).

Significant changes have occurred at the University of Latvia . The Faculty of Philology has been combined with the former Faculty of Modern Languages, forming the Faculty of Humanities. The former Department of Latvian Language has now become two separate departments: the Department of Latvian and General Linguistics, which oversees research into modern Latvian, and the Department of Baltic Linguistics, whose members focus on language history, dialectology, and research into other Baltic languages. Their faculty include Andra Kalnača , Ilze Lokmane , Lidija Leikuma , Laimute Balode , Pēteris Vanags , Edmunds Trumpa, and others. Linguists in other faculties, who teach courses relating to other languages, have also given much attention to Latvian in their studies. These include Igors Koškins , Andrejs Veisbergs , Maija Brēde , Ineta Balode, and others. Already in 1991, the University of Latvia Faculty of Philology began publishing the article collection “Baltu filoloģija” (Baltic Philology), which now has become an international journal of Baltic linguistics. The collection “Valoda: nozīme un forma” (Language: meaning and form) (since 2009) has also become a regular publication. Since 2011, the English Division has published the journal “Baltic Journal of English Language, Literature and Culture”, which also contains occasional articles devoted to Latvian. University of Latvia’s Scientific Conference section meetings are organised every year in all of the University’s linguistic divisions.

In 2009, the Liepāja Pedagogical Institute (later, Academy) became Liepāja University . Active linguistic research continues here as well, along with the publication of books (B. Laumane, G. Smiltniece, Ieva Ozola , Linda Lauze , and others) and dissertation defences. One of the areas to which Liepāja linguists have directed their attention is the study of the language of southern Courland from various perspectives. The annual conference “Vārds un tā pētīšanas aspekti” (The Word and Aspects of its Research) has become a significant event within Latvia. The papers presented at this conference have been published as article collections since 1997. The Antoņina Reķēna Prize (Antoņinas Reķēnas vārdbalva) was also established at Liepāja University and has been awarded since 2000.

Following the renewal of Latvia’s independence, an institution of higher learning was established in Rēzekne: the Rēzekne Institute of Higher Education (since 2016, the Rēzekne Academy of Technologies). Many projects have been completed here focusing on the Latgalian written language and the use of Latgalian dialects as well as other languages in Latgale ( Sanita Lazdiņa , H. Martens, A. Kļavinska, and others). The humanities journal “Via Latgalica” is also published in Rēzekne and contains articles on linguistics, as well. In great part, Rēzekne is specifically associated with the beginning of the tradition of international Latgalian Studies conferences .

Linguistic studies also continue at Daugavpils University . Alongside research into Latvian (V. Šaudiņa, Z. Ikere, and others), Russian and other languages are extensively studied as well. Since 1991, regular international conferences have also taken place in Daugavpils and since 1994, the article collection “Valoda dažādu kultūru kontekstā” (Language in the context of various cultures) has been published regularly.

A new university has also been established in western Latvia – Ventspils University College . Translators are also educated there and, as a result, its research is mainly focused on contrastive studies (J. Baldunčiks, Dz. Lele-Rozentāle, J. Sīlis, and others).

A number of linguists have also worked in the Rīga Teacher Training and Educational Management Academy (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA)), which was attached to the University of Latvia in 2017. Until 2016, there existed the Children’s Language Research Centre (Bērna valodas pētījumu centrs) within the Academy. Dace Markus , Anna Vulāne , and several other linguists worked there.

A centre which has become significant for studies into Latvian is the Artificial Intelligence Laboratory at the Institute of Mathematics and Computer Science at the University of Latvia, which has been under the leadership of Andrejs Spektors for many years. M. Baltiņa also worked here in the past and Ilze Auziņa , E. Andronova, Inguna Skadiņa , and others still work there at present. The Artificial Intelligence Laboratory created the “Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss” (The Balanced Corpus of Modern Latvian), “Lietuviešu-latviešu-lietuviešu paralēlo tekstu korpuss” (Lithuanian-Latvian-Lithuanian Parallel Corpus), “Latviešu valodas seno tekstu korpuss „Senie”” (The Corpus of Early Latvian Written Texts), which are irreplaceable aids in the modern and computerised study of Latvian and its history. It also created the Mūsdienu latgaliešu rakstu valodas tekstu korpuss (The Special Latgalian Corpus) in cooperation with the Rēzekne Institute of Higher Education. The Artificial Intelligence Laboratory created a computerised version of K. Mīlenbahs’ and J. Endzelīns’ “Latviešu valodas vārdnīca” (Dictionary of the Latvian Language), is compiling a very extensive dictionary at Tezaurs.lv, has worked on automated analysis of Latvian texts, the development of machine translation, and other significant projects.

Founded in 1991, the language technology company „Tilde” holds a special place in the field of computational linguistics. Its most significant accomplishments have been in the domains of machine translation, terminology, semantics, and proofreading tools, and has combined scientific advances with practical solutions in its work.

The completion of more in depth linguistic research studies is not possible without financial support from the Latvian Council of Science (Latvijas Zinātnes padome). A special Latvian Studies research programme was initiated in 1995, which brought together many different scientific fields. Its results were presented at the Latvian Studies Congress (Letonikas kongress) (2005). Since then, these congresses have taken place once every two years.

The study and teaching of Latvian at universities abroad has increased since 1991. Latvian is still taught and studied in Lithuania – at Vilnius University , the renewed Vytautas Magnus University in Kaunas, Šiauliai University, and elsewhere. The greatest contributions to the research and popularisation of Latvian have been made by Albertas Rosinas , Alvydas Butkus , Dalia Kiseliūnaitė , Regīna Kvašīte , and also other linguists. The greatest number of articles on Latvian are found in the journals “Baltistica” and “Acta Linguistica Lithuanica” ; however, such articles are also found in other journals.

Latvian is taught at a number of universities in Poland – the University of Warsaw , where Axel Holvoet oversees matters relating to the Baltic languages, Adam Mickiewicz University in Poznań , where Nicole Nau works. Both linguists have devoted many of their publications to Latvian. The journal “Linguistica Baltica” was also published in Poland for many years, but now a new journal – “Baltic Linguistics” – is being published there. Many publications on the Baltic languages can also be found in another Polish journal – “Acta Baltico-Slavica” .

The first Baltic Studies Institute was established at the University of Greiswald by noted Baltic linguist Rainer Eckert . His students now work at the Institute. Latvian is offered as a course subject at the University of Mainz and occasionally also at other universities. Berthold Forssman is another noteworthy specialist researching Latvian and is the author of a grammar as well as a textbook and dictionary. Thanks to Pavel Štoll, Latvian has been taught for a number of years at the Charles University in Prague. For more than 20 years, Latvian has also been taught in Hungary (in Budapest and Szombathely). Latvian has been offered as a course subject and also studied as a research topic at universities in France and Italy. The contribution of University of Pisa professor Pietro U. Dini to Baltic Studies and also the study of Latvian is especially noteworthy. He is also the publisher of the journal “Res Balticae” and also its chief editor. The journal „Ponto-Baltica” was published for some years in Italy and it contained many articles focused on issues relating to the Baltic languages. Currently in Northern Europe, Latvian can be studied at Stockholm University , the University of Helsinki , and Saint Petersburg State University where noted research of Latvian Aleksey Andronov works. This is also the institution which initiated the tradition of holding the new international conference “Baltic Days and White Nights” (Baltu dienas un baltās naktis). The collection “Balto-slavjanskie issledovanija” continues to be published in Russia. Unfortunately, following the death of Terje Mathiassen , Baltic Studies are no longer pursued at the University of Oslo . His student, Sturla Berg-Olsen , continues work in other areas of linguistics.

Following the elimination of the Latvian language studies programme at Western Michigan University, the only place where one could study the languages of the Baltic countries in the United States is now the University of Washington in Seattle where Guntis Smidchens (Šmidhens) heads the Baltic Studies programme. Latvian language study and research has been sporadic in Japan of late; however, recently it became possible to study Latvian in China at Beijing Foreign Studies University. A number of these programmes are supported with material resources by the Latvian state by way of the Latvian Language Agency.

The State Language Law specifies that “The state ensures the preservation, protection, and development of the Latgalian written language as a historical form of the Latvian language”. Latgalian society as well as a number of linguists (Antons Breidaks, Lidija Leikuma, Anna Stafecka, and others) have been actively involved in the codification of Latgalian written language norms and have also worked to promote the use of Latgalian. An important part of this occurred in 2007 when the Latgalian Orthography Sub-Committee of the State Language Centre’s Committee of Latvian Language Experts adopted the new Latgalian orthographic standard, which is now widely used in Latgalian print publications. Books, as well as periodicals from time to time, are published in the Latgalian written language. Linguists have done much with respect to modernising as well as researching the written language. Since 2004, international Latgalian Studies conferences have taken place on a regular basis and their materials have been published.

The State Language Law also specifies that “The State guarantees the preservation, protection, and development of the Livonian language as an indigenous (autochthonous) language”. However, compared to the Latgalian written language, the situation of Livonian is markedly different. There no longer exists a community, which uses Livonian to communicate in everyday life. In effect, there are also no first language speakers of Livonian remaining either. The majority of attention is paid to language research; though Livonian language standardisation conferences (1995, 2005) have also taken place, which have permitted the continuation of the Livonian written language tradition. This has created a stable foundation for publications in Livonian and coordination of language standards. Livonian language learning materials have been published by several authors (Valda Šuvcāne, Kersti Boiko, Zoja Sīle, and others). Tiit-Rein Viitso has done extensive research on Livonian and compiled the “Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz” (Livonian-Estonian-Latvian Dictionary) (2012). Valts Ernštreits , who has studied the history of the Livonian written language, assisted Viitso in the dictionary’s preparation. The first dictionary of the Salaca Livonian language based on various sources “Salis-livisches Wörterbuch” (Dictionary of Salaca Livonian) (2009) was compiled by Eberhard Winkler and Karl Pajusalu . Pajusalu, writing under the pseudonym Ķempi Kārl, has also published a poetry collection “Salats joug kolm aģa” (The Three Shores of the Salaca), which is the first book published in Salaca Livonian. A new generation of linguists are also now involved in the research into Livonian, these include Miina Norvik , Tuuli Tuisk , and others. Though Livonian is no longer heard in everyday life, its life has not ended. Research into Livonian continues, Livonian language corpora are being created, and work has already begun on a new extensive grammar of Livonian. which is the first scientific institution in the world focusing its work exclusively on the study of the Livonians and their heritage.

Conclusion

The journey of the Latvian written language and research into Latvian has stretched for more than 400 years. From the first – fragmentary and rather imprecise – examples of Latvian it has developed into a literary language, which is Latvia’s state language, can function in multifaceted ways, and can be used in the newest technology. Since the first attempts to understand the structure of Latvian and document its lexicon, Latvian linguistics has become a wide-ranging field studying Latvian in all its diversity. Latvian has been described in depth in several grammars: J. Endzelīns’ “Latviešu valodas gramatika” (Grammar of the Latvian Language) (1951), “Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (Grammar of Contemporary Literary Latvian) (1959–1962), “Latviešu valodas gramatika” (Grammar of the Latvian Language) (2013); a number of extensive dictionaries have been published: K. Mīlenbahs’ and J. Endzelīns’ “Latviešu valodas vārdnīca” (Dictionary of the Latvian Language) (1923–1946), “Latviešu literārās valodas vārdnīca” (Dictionary of Literary Latvian) (1971–1996); countless studies have been published about its various structures and features, their history, and a number of other issues. Academically educated specialists work on research at a host of different locations and institutions around Latvia. Likewise, there exists continued interest in Latvian elsewhere around the world. Latvian is learned and studied at many universities in the nations of Europe and on other continents. Much has been accomplished; however, there is no shortage of work left to do. Neither language, nor science can be allowed to fall behind. Technology develops and it must be able to “speak” Latvian. Latvian should be attractive to those who grow up speaking it as well as those who learn it as adults. Only in this way will Latvian be able to meet the countless challenges of our modern world.

2018 (add., spec. 2020)